Tieši šodien lidmašīnā, kas ved uz Īriju, kāpj vēl viens mans draugs. Pārņem skumjas un žēlums. Negribas zaudēt vēl vienu krietnu cilvēku. Negribas, lai Latvija zaudētu vēl vienu strādīgu personu.
Viņš tāds patiešām ir un ilgi cīnījās, strādāja par mazu algu, bet arvien pieaugošais naudas trūkums lika izšķirties par šādu soli. Tas neesot bijis viegls lēmums, negriboties pamest dzimto zemi, bet citas izejas nav. Vai tā būtu jārunā spēka pilnam 20 gadus vecam cilvēkam? Izrādās, tas nav pesimisms, bet reālisms, un dzīve šeit cilvēkus dzen izmisumā.
Mums, palikušajiem, vien jāsamierinās, ka zaudēts labs draugs un ģimenes loceklis. Zaudēts, jo visticamāk, ka pārcelsies uz dzīvi Īrijā pavisam un tā nebūs tikai naudas papelnīšana. Zinu daudz latviešu, kas nostrādājuši jau vismaz desmit gadus un joprojām nespēj pateikt, vai kādreiz atgriezīsies dzimtenē. Iespējams, ar savu „nezinu” viņi paši sev slēpj realitāti, ka nemaz nevēlas atgriezties. Tur taču ir labi, un ir jābūt spēcīgiem iemesliem, lai spētu no labas dzīves pārcelties uz sliktāku.
Par to domājot, mani pārņem niknums. Niknums uz valdību, kas tikai noskatās uz aizbraucējiem un neko necenšas darīt situācijas uzlabošanā. Daudz tiek solīts, bet dzīvošana kļūst arvien sliktāka un sliktāka. Josta ik dienas jāsavelk arvien ciešāk, un tas nebūt nav līdzeklis, kā atvilināt atpakaļ cilvēkus. Žēl!
