Tuvojoties pašvaldību vēlēšanām, uzņēmējs Verners Kalējs ilgi domāja, vai pieņemt piedāvājumu kļūt par deputāta kandidātu. Priekšlikumi bijuši vairāki, tomēr viņš lēmis par labu “Sabiedrība citai politikai” piedāvājumam. Vēlēšanās viņš no sava saraksta saņēmis vislielāko atbalstu, kļūstot par vienu no “jaunajām sejām” pašmāju politikā.
Ienākot politikā, V.Kalējs un viņa saraksta biedri bieži dzirdējuši pārmetumus: “ko jūs lienat tur, kur nevajag”, “nebāžat degunu pašvaldības darbā, no kura neko nesaprotat”, “turpiniet zāģēt savus dēlīšus – politika nav nekāds bizness” un tamlīdzīgi. Tagad, pēc vairāk nekā diviem pašvaldībā nostrādātiem gadiem, viņš atzīst, ka politika ir daudz lielāks bizness, nekā sākumā varētu šķist. “Tas ir visnekrietnākais, netīrākais un – manā skatījumā – pret tautu negodīgākais bizness, kāds vien var būt – tāda, lūk, ir politika,” viņš secina.
“Mēs neesam saimnieki savā zemē,” viņš uzsver, runājot par nepieciešamību pēc tāda cilvēka, kāds savulaik bija Kārlis Ulmanis. Viņa bilde atrodas arī uzņēmēja kabinetā. Joprojām bez sava saimnieka, viņaprāt, ir arī Alūksnes novads. Lai gan politikā iesaistījies ar cerību, ka izdosies kaut ko mainīt gadiem iesīkstējušajā sistēmā, tagad šīs cerības ir zudušas.
“Protams, sākumā bija vēlme strādāt un kaut ko patiešām mainīt. Galveno akcentu likām tieši uz saimniecisko pusi. Tā kā ne valsts, ne pašvaldība naudu nepelna, bet tērē to, ko cilvēki samaksājuši nodokļos, tad primārais mērķis bija šīs naudas lietderīga izmantošana. Saimniekot tā, lai cilvēki, kas šo naudu nopelnījuši, justu un redzētu, ka viņu labā tā tiek arī izmantota. Kad tikko sākām strādāt, mūs kā galīgus nejēgas un neko no pašvaldības darba vai politikas nezinošus nostūma malā. Mēs nenokārām degunu, bet turpinājām cīnīties. Kad mūsu cilvēks nonāca pilsētas mēra vietnieka krēslā, cerība uz pārmaiņām bija vēl lielāka. Likās, ka beidzot kaut kas sāks notikt. Kad vairākas reizes pats ar savām personīgajām idejām un priekšlikumiem biju devies pie vadības, izteicis vairākkārt savas domas komitejā, bet nekāda rīcība nesekoja, sapratu, ka ir bezjēdzīgi mēģināt kaut ko darīt,” saka V.Kalējs.
– Kur tad ir problēma?
– Diemžēl mūsu problēma ir tā, ka joprojām pie varas ir cilvēki, kas pašvaldībā darbojas kopš deviņdesmito gadu vidus un nav spējuši te neko ne izveidot, ne sakārtot. Ja viņu dēļ mums nav vienotības, nav kopējās domas un neprotam izvērtēt prioritātes, ja līdz pat šai dienai nav noteikti strikti pienākumi, kas par ko atbild un cik tālu drīkst līst citu speciālistu lietās, tad mēs neko nepanāksim.
– Vēlēšanās startējāt ar saukli par godīgu un atklātu politiku. Dzīvē šo saukli nev izdevies īstenot dzīvē?
– Šis vispār ir ļoti smags jautājums, par kuru negribu runāt. Nav jāsauc vārdi un konkrētas darbības, lai saprastu, kāpēc tas tā ir. Es nesaku, ka visi deputāti un pašvaldības darbinieki ir tādi. Īstu politiķu mums nav daudz, tomēr ar tiem, kas ir, pilnībā pietiek, lai saprastu, ka te ne ar ko nevar rēķināties. Ja tu kaut ko runā un nākamajā dienā jau esi aizmirsis, ko teici, vai pat pilnībā maini savu nostāju, tad ne pie kāda rezultāta nevar nonākt, lai cik godīgi un atklāti būtu pārējie.
– Kā vērtējat pašreizējā sasaukuma darbu?
– Salīdzinot ar iepriekšējiem sasaukumiem un ņemot vērā, kādos apstākļos un pie kādām pārmaiņām sākām strādāt, tad desmit ballu skalā tās būtu 6 – 7 balles. Gandrīz labi. Mans vērtējums balstās uz darbu pie lielajiem objektiem, kas iepriekš bija atstāti novārtā. Iepriecina tas, ka ir izdevies pavirzīt uz priekšu darbu pie tā, ko izvirzījām kā savas prioritātes priekšvēlēšanu laikā. Mēs solījām pievērst uzmanību Alūksnes Jaunās pils, muižas parka un tranzītielu sakārtošanai, jo uzskatu, ka ar to varam izcelties. Arī Alūksnes pilsētas tautas nams pamazām tiek sakārtots.
– Un kas neapmierina pašvaldības darbā?
– Neapmierina kūtrums. Ir daudzi cilvēki, kas tiešām strādā un kaut ko dara. Tie vairāk ir vienkāršie darbinieki, kas dažkārt šķiet zinošāki un kompetentāki par vadību. Kas attiecas uz mums, deputātiem, tad nepatīk, ka ļoti daudz ko mēs neizdarām līdz galam. It kā tiek pieņemts lēmums, taču tas netiek īstenots. Piemēram, par to pašu bezpajumtnieku patversmi runājot. Divas ziemas mums nebija jāuztraucas, kur šiem cilvēkiem palikt. Šovasar patversmes ēku nolēma nojaukt. Es, protams, par to nebalsoju, jo uzskatu, ka ēku varēja izmantot lietderīgāk. Tagad it kā lēmums ir pieņemts, bezpajumtnieki tur vairs nevar mitināties, bet tajā pašā laikā ēka joprojām stāv kā stāvējusi. Neviens to nost nejauc. Tā vietā mēs esam ķērušies pie nākamajiem jautājumiem, kas, pieļauju, atkal paliks pusdarīti.
Vēl mani kaitina, ka daudzas idejas tiek iznīcinātas saknē, atrodot simtiem iemeslu, kāpēc kaut ko nedarīt. Ja es kā ierindas deputāts atnāku ar kādu priekšlikumu, tad tā vietā, lai kopīgiem spēkiem izspriestu, cik tas ir lietderīgs un kā to varētu īstenot, tiek atsaukts priekšsēdētāja vietnieks un jurists. Parasti jurists nāk ar lielu likumu mapi azotē, pie katra priekšlikuma vienmēr atrodot kādu ierobežojumu, kāpēc to nevar darīt. Kad tas ir izdarīts, tad rodas sajūta, ka visi tā atviegloti nopūšas: paldies dievam, mums tas nav jādara. Negribētos teikt, ka mēs pilnīgi neko nespējam izdarīt. Piemēram, runājot par Eiropas naudu apgūšanu, tur ir vērojams zināms progress.
– Cik lielā mērā pašvaldības darbs atkarīgs no tā, kas atrodas valsts vadībā?
– Teikšu godīgi, ka tam tikpat kā nav nekādas nozīmes. Vēl šobrīd atceros, kā tad, kad uzvarējām pašvaldību vēlēšanās, braucām uz Rīgu pie sava partijas biedra Aigara Štokenberga, kurš to visu kūrēja. Toreiz viņš mūs slavēja: “Malači, puiši! Prasiet visu, ko vien gribat. Es jums palīdzēšu. Ja jūs gribat kaut ko uzbūvēt vai izdarīt – tikai pasakiet un mēs visu nokārtosim.” Tagad rit jau trešais gads, bet joprojām solītā palīdzība nav redzama.
– Pirmsvēlēšanu laikā jūs solījāt saglabāt novadā darba vietas un attīstīt uzņēmējdarbību. Cik tālu esat tikuši ar šī solījuma izpildi?
– Darba vietas nevar radīt ne deputāts, ne pašvaldība, ne valdība. Tā var vienīgi radīt labvēlīgākus apstākļus uzņēmējiem, kuri attīstoties tās varētu piedāvāt. Diemžēl, kamēr mēs rūpīgi nepārskatīsim pabalstu sistēmu, tikmēr nekas no tā visa nevar sanākt. Ja viss būtu atkarīgs tikai no manis, es krasi samazinātu jebkāda veida pabalstus. Es negribu teikt, ka nevienam tie nepienākas. Taču, ja cilvēkam ir divas rokas un divas kājas, tad viņam kaut kas arī ir jādara.
Tagad vienīgais, ko daudzi dara, ir Ministru kabineta noteikumu un pašvaldības saistošo noteikumu izstudēšana, kas un cik lielā mērā viņiem pienākas. Problēma jau nav bezdarbā, bet gan tajā, ka liela daļa nemaz nevēlas strādāt. Piemēram, esmu pats vairākkārt licis sludinājumus avīzē, aicinot cilvēkus darbā. Pat gājis klāt uz ielas pazīstamiem cilvēkiem, sakot, ka man vajag strādniekus, taču viņi skatās uz mani kā uz stulbeni: “Tu, ko! Es tādu pašu naudu varu pabalstos saņemt! Kāpēc man jāstrādā?” Arī uzņēmīgi zemnieki ir piedāvājuši: mēs jums iedosim zemi, iedosim sēklu kartupeļiem – nāciet, stādiet un audzējiet sev pārtiku. Cik daudzi to ir izmantojuši?
Jā, ir pabalsti, kurus nosaka valsts un kuri mums vienkārši ir jāizmaksā. Tajā pašā laikā mūsu pienākums nav izmaksāt pilnīgi visus valsts noteiktos. Par daļu mēs varam lemt paši. Kad ierosināju pārskatīt pabalstus, tad sociālās komitejas vadītājs izteica domu, kas mani kā cilvēku, kurš strādā un pats sev pelna iztiku no 16 gadu vecuma, ļoti aizskāra. “Lai mēs tagad noņemtu daļu pabalstu? Tad jau labāk samazināsim finansējumu ielu remontiem, paņemsim nost no skolu uzturēšanas līdzekļiem, bet mēs taču nevaram apbižot šos cilvēkus. Ko tad jūs gribat, lai es par politisko līķi kļūstu?” Tāda apmēram bija doma, bet pareizi jau ir – pēc diviem gadiem tā būs lielākā sabiedrības daļa, kas balsos par nākamajiem deputātiem.
– Vai starp tiem, kas kandidēs nākamajās vēlēšanās, būsiet arī jūs?
– Es labāk eju mežā zarus lasīt par to pašu naudu nekā atgriežos deputāta krēslā. Tas nav domāts man. Tur jābūt pavisam citādākam cilvēkam. Es nevaru stundām sēdēt un klausīties kaut ko, pēc mēneša malt to pašu un tā mēnesi no mēneša, ja tam neseko darbība. Godīgi sakot, šobrīd es gaidu deputāta termiņa beigas, otrreiz mani šajā afērā vairs neiemānīs. Es neteikšu, ka nožēloju iespēju gūt pieredzi pašvaldības darbā. Varbūt ar savu atšķirīgo domāšanas veidu un spītību kādreiz esmu arī uzklausīts, kas vainagojies arī ar dažu labu lēmumu pieņemšanu, tomēr tā bezdarbība un haoss, ko rada atsevišķu personu rīcība, liek domāt, ka, kamēr novadā nebūs kārtīga saimnieka, kuru nekoriģēs trešās personas un kurš spēs pateikt galavārdu, tikmēr nekas te nenotiks.
