Turpinās no 7.aprīļa. “Kad mūsu mājās pie mammas atnāca draudzenes, tas man nelikās interesanti, es taisījos ārā pa durvīm.
(Turpinās no 7.aprīļa)
“Kad mūsu mājās pie mammas atnāca draudzenes, tas man nelikās interesanti, es taisījos ārā pa durvīm. Bet, kad papam kāds ienāca kabinetā, tas šķita man ļoti interesanti, tad es allaž centos ilgāk pastāvēt pie durvīm.
Bija atnākuši pagastvecis Saldābols, skolas pārzinis Bratka un aizsargu priekšnieks Apse. Paps viņus aicināja uz blakustelpu pie vīna glāzes parunāties. Zināju, ka mani uz vīna glāzi neaicinās, bet ļoti gribējās dzirdēt, ko viņi runās. Istabas kaktā stūreniski bija nolikts dīvāns, es aiz tā noslēpos, pārlēkdama tam pāri. Vīri ar sirmajiem deniņiem sarunājās ilgi un bija ļoti uztraukti. Runāja, ka pasaulei tuvojas vētra, ka pagastā notiekot nepatīkamas lietas. Apse stāstīja, ka visbiežāk “sarkanie lupati” bijuši uzkārti pie somu karavīru kapiem, viņa aizsargi esot novaktējuši, kas to darot, tas esot kaimiņš Mancis Bērziņš. To klausīdamās savā slēptuvītē, īsti nesapratu, kas notiek, bet zināju, ka tas ir slikti. Vīru sarunas ieilga, man ļoti “vajadzēja”, nebija tālu no katastrofas. Otrreiz gan dīvāna stūri par slēptuvi neizmantoju. Kaimiņam Mancim par sliktajiem darbiem es no otrā stāva uzlēju “šmucspaini”.
Tajā vasarā es jau biju gudrāka, un mammai mani neizdevās uz dārza ravēšanu pierunāt, jo man taču bija liela trušu saime un es visus ēdināju ar svaigu gaļu. Kad es strīdējos ar mammu, paps klusēja, bet es redzēju viņa acīs mirdzam uguntiņas, tāpēc sapratu – uzvara būs mana!
Man patika koki pļavas malā, es tiem pievērsu lielāku uzmanību, sevišķi vislielākajam kokam. Biju ievērojusi, ka tā dobumā bieži ielido un izlido liels zaļš putns. Kāpu apraudzīt un izņēmu no ligzdas dobuma krāšņu putnēnu. Ar savu guvumu steidzos uz mājām iepriecināt visus. Kā paskatījos uz savu papu, tā sapratu, ka labi nav, tūdaļ abi soļojām uz pļavas malu. Paps man toreiz teica, ka tā ir zaļā vārna, rets putns. Atliku putnu atpakaļ koka dobumā. Pēc tam mēs abi vairākas reizes gājām uz pļavas malu un vērojām, kā kokā sēž skaistie putni. Kopš tās reizes es nekad no ligzdām netiku izņēmusi nevienu putnēnu.”
(Turpmāk – vēl)
