Turpinās no 2.aprīļa. Pēc kārtējā piedzīvojuma biju ļoti apvainojusies un domāju, ka nekad ar sviesta Janci nerunāšu.
Turpinās no 2.aprīļa
“Pēc kārtējā piedzīvojuma biju ļoti apvainojusies un domāju, ka nekad ar sviesta Janci nerunāšu.
Ņemot vērā, ka laukos mana sabiedrība nebija plaša, drīz vien salīgām mieru. Vecākajai māsai bija piemetusies ēde, ārsti ieteica uzturēties saulē, nu varēja doties uz upi. Līdzi tika gatavots ēdiena grozs visai dienai. Cik jauki! Ja mamma būtu zinājusi, cik reizes mēs izglābāmies no noslīkšanas, viņa nekad mūs tur nebūtu laidusi. Lai nebūtu garlaicīgi, izdomājām dažādus darbus un nedarbus. Kā gan citādi! Kādā dienā darbu dzirnavās dēļ upē bija nolaists ūdens un krasts atsedza zilo mālu. Tad tikai sākās jautrība! Es un mazā māsa ieziedāmies ar biezu mālu kārtu un, izmantojot matus, uz galvas izveidojām ragus. Diena bija silta, tāpēc mums nesala. Abās lielceļa malās netālu no upes bija silts. Kad tuvojās kāds braucējs, gājām pāri ceļam, tad nu braucējs – onkulis nesnauda, bet spieda pedāļus cik spēja. Tas mūs ļoti uzjautrināja. Kā vienmēr prieki nebija ilgi, jo kāds mūs bija nosūdzējis, ka silā spokojas. Manam papiņam nebija daudz jānopūlas, jo viņš uzreiz saprata, kas ir tie sila sātani.
Kā jau lauku bērnam, man bija sava saimniecība, sunītis Toska, balta angoriete Minna un ļoti skaists gailis, raibs kā rubenis, ar lielu seksti – Peksītis. Viņu tik skaistu es biju izaudzējusi no maza cālīša. Gailis vistu dārzā nu nekādi negribēja uzturēties, vajadzēja tikai pasaukt un ārā bija. Toties trušiem gan bija jāsēž būros, tos ārā laist nevarēja. Vienā rītā, kā parasti, aicināju galmu ap sevi, lai kā saucu, Peksītis neatnāca. Ieraugot Kārļa lielo, balto gaili, kas jau no rīta bija nokrāsojies sārts, mani pārņēma nelāga sajūta. Mani meklējumi drīzi beidzās, es atradu gailīti guļam aiz šķūņa. Vainīgā meklēšana bija īsa. Kliegdama un vaimanādama ieskrēju bodē, Kārlīti apveltīdama ar visbriesmīgākajiem vārdiem. Tādu iznākumu Kārlītis nebija vēlējies, viņš tikai bija sviedis gailim ar koku. Toreiz es tā nedomāju. Bodes Kārlītis bija dziļi nelaimīgs, šoreiz man karameles no bleķa bundžām nesolīja. Teica, lai ņemu tūtu un lieku konfektes. Manas lielās sirdssāpes netraucēja paķert lielāko tūtu un piebāzt pilnu ar saldumiem, ar dūri palīdzot piestūķēt to pilnu. Mājup ejot, pat asaras apžuva. Laukos nebija pieņemts naidoties.
Mūsmājās turēja trušus un gaļa nebija retums. Vienā reizē paslepus podiņā iestūkāju šmori un aiznesu Kārlītim. Par to pretim saņēmu halvas paciņu.”
blakustelpu pie vīna glāzes parunāties. Zināju, ka mani uz vīna glāzi neaicinās, bet ļoti gribējās dzirdēt, ko viņi runās. tā kā istabas kaktā stūreniski bija nolikts dīvāns, es aiz tā arī noslēpies, pārlēkdama tam pāri. Vīri ar sirmajiem deniņiem sarunājās ilgi un bija ļoti uztraukti. runāja, ka pasaulei tuvojas vētra, runāja, ka pagastā notiekot nepatīkamas lietas. Apse stāstīja, ka visbiežāk sarkanie lupati bijuši uzkārti pie somu karavīru kapiem un viņa aizsargi esot novaktējuši, kas to darot, tas esot kaimiņš Mancis Bērziņš. Visu to klausīdamās, savā slēptuvītē īsti nesapratu, kas notiek, bet zināju, ka tas ir slikti. Vīru sarunas ieilga, man ļoti “vajadzēja” un tālu nebija no katastrofas. Otrreiz gan dīvāna stūri par slēptuvi neizmantoju. Kaimiņam Mancim par sliktajiem darbiem es no otrā stāva uzlēju šmucspaini.
Tajā vasarā es jau biju gudrāka un mammai mani neizdevās uz dārza ravēšanu pierunāt, jo man taču bija liela trušu saime un es taču visus ēdināju ar svaigu gaļu. Kad es strīdējos ar mammu, paps klusēja, bet tā kā es redzēju viņa acīs mirdzam uguntiņas, sapratu – uzvara būs mana.
Tā kā man patika koki pļavas malā, es tiem pievērsu lielāku uzmanību, sevišķi vislielākajam kokam. Jo biju ievērojusi, ka tā dobumā bieži ielido un izlido liels zaļš putns. Kāpu apraudzīt un izņēmu no ligzdas dobumā krāšņu putnēnu. Ar savu guvumu steidzos uz mājām iepriecināt visus. Kā paskatījos uz savu papu, tā sapratu, ka labi nav, un tūdaļ abi soļojām uz pļavas malu. Paps man toreiz teica – tā ir zaļā vārna, rets putns. Atliku putnu atpakaļ koka dobumā. pēc tam mēs abi vairākas reizes gājām uz pļavas malu un vērojām, kā sēž abi skaistie putni. Kopš tās reizes es nekad no ligzdām netiku izņēmusi nevienu putnēnu.
Turpmāk – vēl
