(Turpinās no 10.marta). “Šplīnīgais” Vārnis arvien cerējis, ka meita atgriezīsies un nebija pat tādu domu pieļāvis par dzīvošanu kopā bez precēšanās.
(Turpinās no 10.marta)
“Šplīnīgais” Vārnis arvien cerējis, ka meita atgriezīsies un nebija pat tādu domu pieļāvis par dzīvošanu kopā bez precēšanās.
Lai visu varētu nokārtot likumīgi, Bertas vecākais brālis Jānis Vārnis gājis par liecinieku. Tādā ceļā Voldiņš varējis savā mājā ievest sievu. Toreiz viņš Jaunlaicenes muižā bijis iekārtojies par rentnieku. Uzzinot notikušo, vecais Jūlijs Vārnis grasījies doties uz tiesu par viņa paraksta viltošanu. Līdz tam tas nenonācis, jo viņa dēls Jānis paskaidrojis, ka parakstījies J.Vārnis, tātad – parakstu nav viltojis.
Jaunlaicenes muižas rentnieks Voldemārs Zaķis savā mājā ieveda jaunu, skaistu astoņpadsmit gadus vecu sievu Bertīti. Drīz vien viņiem piedzima meita Nellija. Interesants notikums bijis nu jau vectēva Jūlija Vārņa un meitas vīra Voldemāra miera izlīgums. Vectēva jūtu iespaidā Jūlijs jaunajiem pūrā dāvinājis guļamistabas iekārtu – skapi, divas gultas, naktsskapīti un spoguli ar kumodi. Aiz ratiem piesietas bijušas pat divas govis. Par govju ganu bijusi sarunāta bārenīte Marija, kurai bijis trīspadsmit gadu. “Pēc kāda laika piedzimu es – Jausma. Pēdējā pasaulē parādījās visjaunākā un, manuprāt, visskaistākā māsiņa – Dzidra.
Sevi atceros no trīs gadu vecuma. Bija maijs, viss pagalms nosēts ar ziedošiem pieneņu ziediem, pašā vidū auga ļoti liels ozols. Tā bija mana un sunīša Plušķa rotaļu vieta. Kā lielie mani izlaida no acīm, tā es pa taciņu, Plušķa pavadībā, devos uz vectēva Jūlija bodi. No turienes mājās nācu uz augšu lēkādama no prieka, jo ap kaklu man karājās mazo baranku virtene, bet rokā biskvītu “Bismarku” paciņa. Tā šos biskvītus bija nosaucis vectēvs.
Dienas ritēja skaisti un bezrūpīgi. Tad apprecējās mūsu jaunā ganu meita Marija. Savukārt tagad pūru viņai līdzi deva mans paps. Ar to es biju samierinājusies, bet šad tad viņa nāca pie mums ciemos – Marija manu papu turpināja saukt par papiņu, nu tas mani ļoti kaitināja. Nu kā tā drīkstēja!
Nekad jau neiztika bez piedzīvojumiem vai jocīgiem atgadījumiem. Kādā dienā manas mammas brālis Alpītis bija sadomājis nosvērt bērnus ar bezmēnu. Kad svēra nesen dzimušo māsu Dzidru, process izskatījās labi, bet, kad svēra māsu Nelliju, tad apsēja dvieli ap vēderu. Galva un kājas karājās uz abām pusēm un, manuprāt, tie vairs nebija joki. Aiz izbīļa es vienā rāvienā izlidoju ārā pa logu ar visiem puķu podiem un paliku nesvērta. Laukā gan! Skrienot cauri dārzam, atpakaļ skatoties, biju iekritusi mālu bedrē. Tur es pabiju krietnu stundu, kamēr nomierinājos. Mani svērēji un vajātāji bija pārtraukuši manu meklēšanu un vairs mani svērt negrasījās.
Mans tēvs bija Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris un viņam piesolīja zemi. Izdevību izmantodams, viņš pieprasīja Jaunlaicenes muižu. Bet nekā! Kāds cits lāčplēsis arī bija pieprasījis to pašu muižu. Augstie kungi nevarēja izšķirties, ko darīt, tāpēc nepiešķīra zemi nevienam. Mans paps to uztvēra kā apvainojumu, jo viņš taču muižā strādāja. Paps likvidēja visu, 1930.gadā mēs pārcēlāmies uz dzīvi Rīgā. Paps strādāja policijā. Dzīvojām Daugavpils ielā. Mājai blakām gāja dzelzceļš. Tur uz sliedēm no rīta līdz vakaram sēdēja jauni puiši un spēlēja kārtis. Un tā katru dienu. Mans paps skatījās uz viņiem un teica: “Es kā zvirbuļus viņus visus nokniebtu, cik es esmu dusmīgs! Es esmu izgājis karu no pirmās līdz pēdējai dienai un man viņi ir jāuztur! Nu sliņķi!”
Man pienāca mācīšanās laiks, jo palika pieci gadi. Aizveda uz pirmsskolu. Tur mācīja zīmēt, pazīt burtus. Saņēmu savu pirmo liecību, kur uz vāka bija skaists Mikimauss ar baltiem cimdiem un lielu puķu pušķi rokā. Nu ļoti skaista bija liecība, to es glabāju līdz 1941.gadam. Tikai retu reizi es atļāvos to apskatīt.
Mājas saimniekam bija dēls Laimonis, viņš vienmēr nāca pie mums spēlēties. Mēs gājām arī pie viņa. Vienā reizē piepeši no vannas iznāca viņa vecāmamma – gluži pliku galvu. Es tā pārbijos, ka gandrīz valodu zaudēju. Laimoņa vecmammai parasti bija kupla frizūra.
Rīgā pavadītās bērnu dienas bija jaukas, tur bija rotaļu laukumi, bet sevišķi man patika skola un mācības. Viss tika mācīts rotaļu veidā.
Drīz mūsu ģimenē sākās pārmaiņas. Manam papam bija piešķirts Lāzberģa muižas mežs. Mans vecaistēvs par to bija sajūsmā, viņš sen kāroja savu zemīti. 1934.gadā pārcēlāmies uz dzīvi Alūksnē. Paps sāka cirst mežu un līst līdumu. Reizē cēla arī mājas. Tas viss notika paralēli darbam policijā. 1939.gadā pirmo uzcēla klēti, kas kalpoja par pagaidu dzīvojamo māju. Gada beigās pabeidza celt lopu kūti, kur zem viena jumta bija arī ķēķis un šķūnis. Tas toreiz skaitījās ļoti moderni – ziemā nebija jāiet ārā. Pavasarī līdums bija nodedzināts, starp melnajiem, apdegušajiem celmiem vectēvs iesēja rāceņus. Pagāja vasara, pienāca rudens. Rudenī rāceņi bija tik lieli kā šķīvji. Vectēvs tos vāca, priecājās kā mazs bērns un teica: “Mana pirmā raža uz mana dēla zemītes.” Beidzot bija piepildījies latvieša zemnieka sapnis – savs kaktiņš, savs stūrītis zemes. Paps vectēvam arī atļāva saimniekot pēc savas patikšanas. Viņš pat mājai atstāja Zaķu mājas nosaukumu, lai citi zina, ka tā ir viņu – Zaķu māja, tik lepns un laimīgs viņš bija.
Mēs, bērni, vasaras pavadījām pie vectēva un vecmammas. Parasti ar vectēvu kopā ganījām gotiņu Gauju. Nopirka sivēnu, bet to mēs neļāvām likt aizgaldā. Viņu nokrustījām par Kundziņu. Tik ļoti bijām sadraudzējušies, ka sivēns visu vasaru staigāja mums līdzi.
(Turpmāk vēl)
