Būdams pagalma vidū, paps pagriezās pret māju, tad sagrīļojās un nokrita. Viņam palīdzēja piecelties. Un tad manā dvēselē kaut kas pārtrūka.
Turpinās no 14.maija
“Būdams pagalma vidū, paps pagriezās pret māju, tad sagrīļojās un nokrita. Viņam palīdzēja piecelties. Un tad manā dvēselē kaut kas pārtrūka. Es sapratu, ka notiek kaut kas ļoti, ļoti slikts.
Kā tas bija iespējams, ka mans papiņš, kurš vienmēr gāja ar paceltu galvu, piepeši krita. Kādēļ? Gājām cauri birztalai, jo uz lielā ceļa bija atstāta mašīna, tur vēl stāvēja pāris šķībacaini zaldāti. Kad mūs iesēdināja mašīnā, arī mans suns Vudro ielēca. Zaldāti ar šautenēm izgrūda to laukā. Kad mašīna devās projām, suns palika sēžam tajā pašā vietā un briesmīgi kauca. Tā es šķīros agrā rīta stundā ne tikai no savām mājām, bet arī no sava četrkājainā drauga Vudro, kurš droši vien saprata tāpat kā es, kas ar mums notiek.
Papu nosēdināja starp diviem šķībacainajiem karavīriem un Maskavas pārstāvis lauzītā latviešu valodā pavēlēja mums nesarunāties līdz pat Gulbenei. Kad pieveda pie dzelzceļa vagoniem, mūs visas četras ātri sagrūda iekšā, bet paps palika ārpusē. Vagons jau bija pilns ar raudošām sievietēm un bērniem. Ik pa brīdim piebrauca mašīnas ar cilvēkiem. Visapkārt bija dzirdamas vaimanas. Tajā dienā mēs nebijām ne ēduši, ne dzēruši. Nākamajā rītā attaisīja vagonus, iedeva spaiņus un lika bērniem iet pēc ūdens, bet es ar spaini skrēju gar vagoniem un saucu sava papiņa vārdu. Vienā restotajā lodziņā parādījās papa seja, viņš man lūdza brītiņu pagaidīt. Viņš caur restēm izspieda sviesta paciņu un teica, lai mēs to paciņu labi apskatāmies.
Sviestā viņš bija ielicis savu kabatas pulksteni un saliekamo nazi, kas kādreiz bija iegūti kā balvas šaušanas sacensībās. Sešpadsmitā datuma rītā es negāju pēc ūdens, bet uz vagonu, lai varētu paraudzīties uz savu papiņu. Nākamajā dienā vagonu rindas bija kļuvušas ievērojami īsākas un pa vagonu restotajiem lodziņiem raudzījās sieviešu sejas. Tad es skrēju atpakaļ un kliedzu, ka vīriešu vagonu vairs nav, un aiz muguras jau atskanēja kliedzieni un vaimanas. Atceros tikai to, ka pieskrēju pie sava vagona, kā mēs pārbraucām valsts robežu, neatceros.
Mūsu vagonā bija aptiekāra Kliezberga kundze, pēc tautības krieviete. Kliezbergs, beidzoties Pirmajam pasaules karam, viņu bija atvedis no Krievijas. Salīdzinot ar mums pārējiem, viņa nekrita panikā, jo viņa zināja, kas mūs visus sagaida, viņa zināja, kas ir Krievija. Viņai līdzi bija vairāki koferi pilni ar dažādām zālēm, viņai arī mantu bija vairāk nekā mums pārējiem. Izrādījās, ka viņa ir mūsu vagona sargeņģelis. Pateicoties viņas zāļu koferiem, mēs gala staciju Ačinsku sasniedzām visi. Kad tikām pāri robežai, dzelzceļa stacijās mums sāka dot kaut kādu virumu, kas smirdēja pēc vecas gaļas vai zivīm. Deva arī lipīgu ķieģeļa maizi – melnu, melnu. Katrā stacijā pie mūsu vagoniem nāca vietējie un lūdza ēdienu, tie bija ģērbušies pufaikās, galošās un kapzeķēs. Mēs jau gatavojāmies viņiem atdot to melno ķepīgo maizi, bet mūs pavēles formā to darīt atturēja Kliezberga kundze. Viņa maizi pavēlēja sapakot uz nārām vagona kaktā.
Mūsu vagonā bija Amanda Bruss ar trīs maziem bērniem, kuri raudāja. Pati Amanda bija skaista, jauna, rudzu puķu kleitā ar lielu bizi pāri visai mugurai. Bieži pie vagona nāca ļaudis, tie nesa drēbītes viņas bērniem, piena pudelītes, ēdienu, cik nu varēja atļauties izsūtītie. Es uz Amandu skatījos kā filmā. Septiņpadsmitā datuma rītā atvērās vagona durvis, viņas vīra brālis ar miličiem izņēma abas meitenītes. Pie viņas palika tikai Aivars, kuru Amanda tik cieši pie sevis bija piespiedusi, ka bērns ilgi, ilgi neraudāja, pati māte skatījās vagona sienā un klusēja. Arī mēs klusējām.
Turpmāk – vēl
