(Turpinās no 10.maija). Ieejot skolā, pavērās drūma aina, skolotāji staigāja galvas nodūruši, bet nedaudzie komjaunieši skraidīja lielā satraukumā.
(Turpinās no 10.maija)
“Ieejot skolā, pavērās drūma aina, skolotāji staigāja galvas nodūruši, bet nedaudzie komjaunieši skraidīja lielā satraukumā.
Laikam jau neatradās tāds varonis, kas uzkāptu uz jumta un noņemtu karogu. Karogs plīvoja tur līdz pusdienām. Tā Alūksnes ģimnāzijā bija pirmā mācību stunda – mīli savu zemi, mīli savu karogu. Skolēni – Dankers, Pumpītis, Švābe, Gross un vēl kāds zēns – karogu bija glabājuši turpat gaitenī Kanovas vāzē, riskējuši ar savām dzīvībām. Zēniem toreiz bija sešpadsmit, septiņpadsmit gadu. Paldies jums labie puiši, kas esat vēl dzīvi, paldies jums par pirmo mācību stundu, kā mīlēt savu dzimteni!
Pēc tam sākās skolēnu vazāšana pa čeku, tajā brīdī vainīgos neatrada, bet skolas direktoru Dankeru par tādu noziegumu atlaida no darba. Es jau to vairs nepieredzēju, bet puišiem, varoņiem, Alūksnes ģimnāzija bija jāredz.
7.jūnijā saņēmu liecību un atgriezos Mārkalnē, jo policija bija likvidēta, paps bija atlaists no darba, un no valsts dzīvokļa Bejā bijām izlikti. Mūsu lauku mājās dzīvoja rentnieks, un līdz Jurģiem mums nebija, kur palikt, tad saimnieks Pumpurs ielaida mūs savā mājā. Vēl šodien atceros, ka 9.jūnija rītā mani agri piecēla un sūtīja ganos. Iegājusi mežā, atradu izgāzušos koku, apsedzos ar papa mētelīti, sunītis Vudro pie kājām, tā mēs nolēmām rīta cēlienu pagulēt. Nezinu, cik ilgi mēs tā bijām gulējuši, kad izdzirdēju Vudro rejam. Kad ieraudzīju māsu Nelliju ar lielu stupi rokā, likos prom ko kājas nes, pat mētelis uz koka palika. Izrādās, kamanas govis, brīvu vaļu dabūdamas, kā negantnieces bija aizgājušas kaimiņu labībā. Tā bija mana pirmā un vienīgā ganu diena.
Pienāca 14. jūnija rīts. Vienos naktī pie mums ienāca bruņoti vīri – krievi, vietējo komjauniešu pavadībā. Lika mums pusstundas laikā saģērbties, jo viņi bija sajaukuši adreses, aizbraukuši pie papa brāļa uz Gaujienu, tādēļ ļoti steidzās nokavēto atgūt. Papiņam neļāva staigāt, lika sēdēt. Kad prasīja dokumentus, viņš pieliecās pie rakstāmgalda un uzreiz tika apsaukts, viņam neļāva pat galdam pieskarties.
Bruņoto vīru vidū bija Maskavas latvietis, kurš runāja lauzītā latviešu valodā, viņš pats sāka raustīt atvilktnes. Visas fotogrāfijas, kurās bija redzams mans paps, tika pievāktas. Paņēma arī Lāčplēša ordeni. Mans paps nodarbojas ar šaušanas sportu, tāpēc viņam bija daudz balvu – sudraba medaļas ar gravējumu. Ieraugot tādu sudrablietu bagātību, lepnais Maskavietis atrāva vaļā zaļu brezenta somu un visu atvilktnes saturu sabēra tajā, beidzot vēl noteica, ka mums tas nekad nebūšot vajadzīgs. Lielā steigā un uztraukumā mamma bija saģērbusies rīta kleitā un rīta kurpēs un virsū bija uzvilkusi ziemas mēteli. Ejot ārā pa durvīm, vienā pusē slieksnim stāvēja kaimiņš Kļaviņš, bet otrā pusē – komjaunietis Polna. Mana vecākā māsa, viņam garām ejot, iespļāva sejā. Arī es gribēju izdarīt to pašu, palēcos gan, bet mute bija sausa no uztraukuma.”
(Turpmāk – vēl)
