– Augļu tēju? – Augļu. – Ar cukuru? – Ar cukuru. Vivita pasmaidīja. Viss bija tik pazīstams. Tā pati autoosta, tie paši cilvēki.
– Augļu tēju?
– Augļu.
– Ar cukuru?
– Ar cukuru.
Vivita pasmaidīja. Viss bija tik pazīstams. Tā pati autoosta, tie paši cilvēki. Pat balsis tās pašas. Tikai viņa vairs nebija tā pati. Nebija? Jā, kopš vakardienas. Nekas jau nebija mainījies. Tikai viņa skaidri zināja, ka vairs nav agrākās Vivitas, kurai varēja uzsaukt vienkārši “čau!”.
Viņa bija pasmaidījusi, citiem kaut ko atteikusi, ar nemainīgo, mazliet piesmakušo balsi. Ar sarkano svīteri mugurā un lielām kedām kājās, kuras daļēji nosedza brūnu, nodriskātu bikšu gali. Tāda viņa visos gadalaikos parādījās uz ielas. Ziemā šos apģērba gabalus papildināja garš, pabalojis mētelis un nenosakāmas krāsas šalle, kuru viņa kā turbānu bija apsējusi ap galvu, padarot sevi mazliet austrumniecisku.
Pienāca autobusi, citi atkal uzņēma kursu uz kādu apdzīvotu vietu. Vivitu tas vairs neinteresēja. Viņai kopš vakardienas bija uzradies draugs. Uzradies – tas nebija pareizi sacīts. Viņš bija. Vivita puisi ieraudzīja, kad viņš dzēra alu un ar apdilušo piedurkni slaucīja lūpas. Viņš vērīgi skatījās apkārt un gluži kā jauns vilcēns kāri ievilka nāsīs ēdiena smaržu. Nebija šaubu, ka puisim gribējās ēst. Acīmredzot izsalkums to mocīja jau ilgāku laiku, jo viņš gandrīz vai ar acīm apēda maizi, kuru aiz gara laika košļāja Vivita. Viņai ēst negribējās, jo no rīta bija paēdusi, maizi iedeva paziņa, kurai Vivita bija palīdzējusi sanest malku.
Patiesībā meitenei nebija kur iet. Skolā viņa pēc devītās klases absolvēšanas vairs negāja. Vajadzēja sākt strādāt. Sākumā Vivita arī centās. Slaucīja ielu, gāja pie paziņām auklēt bērnus. Kopš māte ar savu drauģeli bija aizbraukusi uz ārzemēm pelnīt naudu, Vivita strādāja neregulāri. Dzīvoklis viņai bija, Vivita ar to bija apmierināta. Tad kādu vakaru uzradās patēvs, meitenei vajadzēja izvēlēties – palikt te un gulēt ar šo vīrieti vai atstāt dzīvokli. Vivita izvēlējās pēdējo. Pāris naktis viņa pārgulēja pie gadījuma paziņām, tad viņai palaimējās. Pašā pilsētas nomalē sociālā centra darbinieces sameklēja viņai nelielu istabiņu un virtuvīti. No priekšgājēja mantojumā bija palicis krietni apbružāts galds, krēsls un nosmulēta saliekamā gulta. Malkas šķūnītī viņa atrada kožu saēstu matraci, vēl lietojamu skārda spaini, pats lielākais ieguvums bija niķelēta tējkanna. Pamazām saimnieciskā puse uzlabojās. Vivita jutās lepna un neatkarīga.
Reiz viņa sadūšojās un aizgāja uz bijušo dzīvokli. Durvis nebija aizslēgtas. Virtuvē pie galda gulēja patēvs. Blakus bija aizsākts desas gabals un pussīpols. Uz grīdas mētājās cigarešu paciņa. Izlietnē – netīru trauku kaudze. Vivitas skats kā piekalts apstājās pie maka, kurš bija izslīdējis no kabatas un gulēja netālu no patēva kājām. Daudz nedomādama, Vivita pieliecās un zibenīgi pacēla maku, tad paķēra netālu esošo pannu un kastroli. Patēvs sagrozījās, Vivita izmetās gaitenī un attapās tikai parkā. Uzmeklējusi vientuļu vietu, Vivita uzmanīgi nopētīja apkārtni. Tuvumā neviena nebija. Vispirms viņa izkratīja maka saturu. Tur bija piecdesmit lati. Tādu naudu Vivita vēl nebija turējusi savās rokās. Viņa saprata, ka nav rīkojusies labi, bet vai šis necilvēks rīkojās labi? Sevi nomierinājusi, Vivita lietišķi aplūkoja katliņu un pannu, kuros māte kādreiz bija vārījusi un cepusi visai garšīgu ēdienu. Sevišķi, kad pie viņām vēl dzīvoja tēvs.
Toreiz Vivita vēl apmeklēja bērnudārzu, un tēvs viņu sauca par savu mīļo meitiņu. Tad kaut kas notika. Kādu dienu tētis mājās vairs neatnāca. Kad arī nākamajās dienās atkārtojās tas pats, viņa sāka iztaujāt mammu. Mamma pateica, lai nebāžot savu degunu, kur nevajag. Vivita vairāk neko neprasīja. Kādu laiku māte staigāja saraudātām acīm. Vēlāk sāka nākt dažādi draugi, kuri dzēra un trokšņoja tik ilgi, kamēr kaimiņi piedraudēja sūdzēties policijai. Kad Vivita gāja skolā, māte atveda vīrieti, kuru lika saukt par tēvu. Naktīs viņi ilgi čabinājās pa gultu un traucēja Vivitai gulēt. Beidzot viņai ierādīja vietu virtuvē. Tad vismaz varēja izgulēties. Kādu nakti Vivitu pamodināja brutāls pieskāriens pavēderē. Viņa izbailēs gribēja kliegt, bet spēcīga plauksta aizspieda muti. Nebija šaubu, ka tas bija patēvs. Vivita, saņēmusi visus spēkus, mēģināja izlocīties. Kā smags akmens vīrietis uzmetās Vivitai virsū, kad no istabas atskanēja mātes neiecietīgā balss:
– Leon, kur tu paliki? Ir nu gan vīrietis, pat ūdeni viņš nejēdz sameklēt!
Tas patēvu atvēsināja. Piedraudējis, ka par notikušo skuķim jāklusē, citādi dienas gaismu vairs neredzēšot, viņš iešļūca atpakaļ istabā. Vivita izlēca no gultas un vannas istabā zem aukstā ūdens krāna centās nomazgāt pazemojumu. Līdz gaismai viņa bez miega vēl gulēja gultā, tad aizgāja. Māte ar patēvu gulēja. Viņa izgāja uz ielas, neviens viņu neredzēja. Nākamās naktis viņa pārgulēja krīzes centra telpās. Kad viņa atkal atgriezās mājās, no Leona nebija ne vēsts. Māte raudādama vainoja Vivitu. Vēlāk baumoja, ka Leons esot iesaistījies kādā bandā. Vivitai bija vienalga, galvenais, ka viņa atkal varēja gulēt savā gultā. Māte kā par brīnumu turējās skaidrā un arī darbā gāja. Tad uzradās tagadējais draugs, ar kuru kopā viņa aizbrauca peļņā. Vivita palika viena, kamēr uzradās Leons ar saviem piedāvājumiem. Tādu žēlot Vivitai nenāca ne prātā.
Noglabājusi naudu, Vivita ar vieglu roku ielidināja maku dīķī. Pēc tam, turpat nomazgājusi rokas, viņa devās pie paziņas, kurai palīdzēja sanest malku un nopelnīja pāris maizes rikas. No turienes viņa bija devusies uz autoostu, kur arī ieraudzīja bālo, izstīdzējušo puisi, kurš, acis nenolaizdams, lūkojās Vivitā. Novērtējusi situāciju, viņa piecēlās un, daudz nedomādama, pasniedza puisim vēl neskarto maizes riku.
– Ēd droši, nekautrējies, divatā labāk garšos, – Vivita steidzīgi runāja un pajautāja, vai pie viena neatnest karstu tējas krūzīti. Negaidīdama atbildi, Vivita aizsteidzās un drīz vien atgriezās ar divām kūpošām vienreizējās lietošanas krūzītēm. Zēns cieši ielūkojās viņai acīs, Vivita izturēja šo skatienu. Viņai puisis patika. Atraduši brīvu vietu, abi sāka klusēdami ēst. Patiesībā to darīja tikai zēns. Iebaudījis pieticīgo maltīti, zēns kļuva runīgāks.
– Kā tevi sauc?
– Vivita.
– Tu esi laba meitene.
Viņa laimīgi pasmaidīja. Tas izklausījās tā, it kā zēns būtu teicis: “Tu esi skaista.”
– Kā tevi sauc? – jautāja viņa.
– Agris, – zēns vienkārši atbildēja.
Vivita nojauta, ka Agrim negribas runāties, tāpēc abi sēdēja klusēdami. Vienalga, arī tā bija labi. Vivita vairs nebija viena. Vismaz šeit visi redzēja, ka viņai ir savs puisis. Agris ierunājas pirmais un paziņoja, ka viņam tagad jāiet, taču rīt viņš atkal atnākšot.
– Protams, ja tev nav iebildumu, – viņš vēl klusu piebilda.
Vivita pamāja ar galvu.
Tonakt viņa jutās kā princese. No rīta rūpīgi sasukājusi matus, uzvilkusi tīru blūzīti un nomainījusi arī nodriskātās garās bikses, kuras bija nopirkusi “humpalās”, Vivita stundu pirms norunātā laika ieradās autoostā. Apsēdusies tuvāk ieejai, viņa sāka pacietīgi gaidīt. Beidzot viņš parādījās, Vivita pamāja ar roku un klusi uzsauca:
– Agri!
Viņš pienāca un sniedza sveicienam šauru plaukstu ar gariem, slaidiem pirkstiem. “Kā pianistam,” nodomāja Vivita. Šķita, ka Agris bija raudājis. Pēkšņā jūtu uzplūdā viņa pastiepās uz pirkstu galiem un noskūpstīja puisi uz vaiga.
– Paldies, Vivita… Man šonakt nomira tēvs, – viņš aizžņaugtā balsī pavēstīja.
– Piedod, ka es tā, – nosarkusi stostījās Vivita. Viņai sirds aiz žēluma iesmeldzās.
– Kas bija tavs tēvs?
Zēns neatbildēja.
– Varbūt tu atnāksi pie manis, nomazgāsies, paēdīsi? – Vivita vedināja.
Paņēmusi Agri pie rokas, viņa veda puisi uz savu māju. Agris nedaudz atplauka, kad viņi iegāja trūcīgajā, bet citādi tīrajā istabā. Vivita atstāja viņu vienu un aizgāja uzlikt sildīties tējai ūdeni. Kad meitene atgriezās, Agris stāvēja pie loga un raudzījās ārā. Vivita piegāja klāt un nostājās līdzās. Agris klusēdams aplika viņai ap stūrainajiem pleciem roku un pievilka klāt. Vivitai sirds strauji iepukstējās. Tas bija patīkami, līdz šim neviens ar viņu tik saudzīgi nebija apgājies. Vivita prata to novērtēt. Taču šobrīd nebija īstais laiks maigoties. Atraisījusies no zēna rokas, viņa aicināja uz virtuvi. Tur viņi par abiem pieveica aukstu, ne visai mīkstu vistu, padzērās liepziedu tēju un klāt piegrauza sausiņus. Pēc šādas maltītes abi jutās apmierināti.
Vivita ielēja bļodā siltu ūdeni, sameklēja tīrus dvieļus un vedināja Agri nomazgāties. Novērtējusi puiša augumu, sameklēja viņam svīteri un kādu no saviem krekliem, kurus nēsāja blūzīšu vietā. Agris pasmaidīja un sāka lēnām ģērbties. Vivita jutās kā spārnos, viņa jutās vajadzīga.
– Man jāaiziet paskatīties tēvs, viņš guļ morgā, – saģērbies ierunājās Agris. Zēna acīs Vivita izlasīja neizteiktu lūgumu. Viņa saprata.
– Ziedus nopirksim, nebēdājies, – saudzīgi, baidīdamās zēnu ievainot, ierunājās Vivita.
Izgājuši uz ielas, viņi piestājās pie puķu pārdevējas. Vivita nopirka piecas sarkanas neļķes. Gabaliņu pagājuši, viņi nogriezās vientuļā sānielā. Agris apstājās un, pievilcis klāt, sāka meiteni skūpstīt. Vivita nepretojās. Bija jāiet, atrāvušies viens no otra, viņi mazliet samulsuši turpināja ceļu. Vivita ierunājās pirmā.
– Agri, kur tu mācies?
– Nekur! Kopš tā laika, kad māti atrada kāpņu telpā mirušu, nekur. Viņi pacentās, lai mātes nebūtu, – puisis vēl piebilda.
Vivita, šausmās iepletusi acis, skatījās Agrī.
– Tavu māti nogalināja? – viņa pārjautāja.
– Jā, neviens nespēja vairs palīdzēt. Vainīgos tā arī neatrada. Pēc tam tēvam kļuva sliktāk. Sākumā es domāju, ka tas saistās ar darbu, jo viņu bieži kāds meklēja, pat naktīs. Reiz es piegāju pie telefona, laikam mani nepazina, tāpēc bez kāda ievada jautāja, kad atdošot naudu. Es par to neko nebiju dzirdējis, parasti naudas problēmas mūsu mājā nepārrunāja. Kad es to pārstāstīju tēvam, viņš vispirms nobālēja, tad nosprieda, ka bijusī sieva mēģinot ar papildu spēkiem iespaidot un dabūt naudu. Toreiz es uzzināju, ka tēvam ir bijusi ģimene un laikam arī bērni no pirmās sievas. Zvani turpināja pienākt, tēvam kļuva aizvien ļaunāk. Beidzot viņu vajadzēja ievietot psihiatriskajā klīnikā. Man sākās grūtas dienas. Viņi nerimās. Reiz, pārnācis mājās no klīnikas, atradu durvis vaļā. Viņi bija izvandījuši dzīvokli un paņēmuši visu labāko. Vēlu vakarā kāds piezvanīja un piedraudēja, lai es nedomājot sūdzēties. Es, protams, nekur negāju. Tāpat neko nepanāktu. Šonakt tēvs nomira. Viņš bija labs tēvs. Varbūt pārāk neuzņēmīgs, bet labs, – pārliecinoši teica Agris.
“Viņš laikam ļoti mīlēja savu tēvu,” nodomāja Vivita.
– Man arī nav tēva, – viņa ieteicās.
Agris neatbildēja, tikai paspieda Vivitai roku.
– Agri, tu varētu dzīvot pie manis. Tu nedomā, ka uzbāžos, bet mums divatā būtu vieglāk.
To izteikusi, Vivita uzmanīgi ielūkojās Agrim acīs. Viņai bija bail, ka zēns varētu pārdomāt. Par to, ka viņiem varētu būt arī bērni, Vivita tobrīd nedomāja. Galvenais, ka bija Agris. Viņa viņu sagaidīs mājās no darba ar siltām vakariņām, būs mīļa un uzmanīga.
– Tepat jau būs, – Vivitas sapņus pārtrauca Agra balss.
Viņi bija atnākuši. Agris palūdza atslēgu un atvēra durvis.
Un tad Vivita viņu ieraudzīja. Tā pati augstā, gudrā piere. Tā pati seja un tik pazīstamās, tagad jau sastingušās lūpas. Nekas nebija mainījies, tikai viņa bija izaugusi, bet… tēvs kļuvis sirmāks. Tēvs! Vivita noslīdēja ceļos. Līdzās stāvēja Agris un lūkojās kā sastindzis.
“Tad tāpēc tik tuva man šķita meitenes seja. Dīvaini, bet man pat labāk patīk, ka Vivita ir māsa,” viņš nodomāja.
“Cik labi, ka man ir brālis!” domāja Vivita.
Pa vaļējām durvīm iespīdēja saule, un brīdi visi atradās tās zeltainajā gaismā.
