Par Maiju Jaunozoliņu no Strautiņiem mums ieteica uzrakstīt lasītāji, uzsverot, ka viņa ir ciema labais gariņš, ļoti izpalīdzīga, vienmēr kustībā un cilvēks ar pozitīvu dzīves uztveri. Ilgus gadus strādājusi Strautiņu pamatskolā par latviešu valodas un mūzikas skolotāju, šovasar svinēs 89. dzimšanas dienu un joprojām domā, kā ballēs uzdejot. Braucām ciemos un, pirms lasāt šo sarunu ar jestro kundzi, atklājam – viss lasītāju teiktais ir patiesība, un no Maijas kundzes noteikti var mācīties prasmi priecāties par ikdienišķo un novērtēt to, kas mums ir.
Mūsu saruna pēc sasveicināšanās sākas ar to, ka Maijas kundze smaidot stāsta – nesen draudzenei svinējuši 80 gadu dzimšanas dienu, bet viņu (Maiju – L.V.) neviens neesot uzaicinājis padejot, lai gan viņai tā gribējies kājas dejā izlocīt! Abas nosmejamies, ka neviens vienkārši neuzdrošinājās lūgt uz deju, jo nezināja, ka viņa ir laba dejotāja! “Tā skumji paliek – laikam esmu jau tik veca, ka nemaz pati neapzinos savu vecumu…” viņa smejot saka. Sirsnīgas sarunas risinājām teju divas stundas, bet nevienā mirklī Maijas kundze nežēlojās par to, ka kaut kas sāpētu vai būtu grūti – vienīgā žēlošanās bija par jau pieminēto neuzaicināšanu uz deju!
Bērnība Gaujienā
M. Jaunozoliņa dzimusi 1930. gada 20. augustā Gaujienā, kur arī pavadījusi bērnību, mācījusies toreizējā Gaujienas pamatskolā, kas atradās netālu no Gaujas.
“Mūsu ģimenei bija mājiņa pie meža. Ģimenē bijām trīs bērni – man bija brālis un māsa, kuri tagad ir jau tai saulē. Vajadzēja būt arī dvīnīšiem, bet īsi pirms noliktā dzemdību laika mamma neveiksmīgi krita un zaudēja abus bērniņus… Mamma ļoti rūpējās par mums, saviem bērniem. Viņa bija vienreizējs cilvēks! Visu labāko, skaistāko vienmēr atdeva bērniem. Es tikai tagad, kad pati esmu jau sirmā vecumā, patiesi un no sirds saprotu, cik laba un mīļa bija mamma, jo toreiz kā bērns to nepratu novērtēt. Mēs, trīs bērni, varējām viņai vairāk palīdzēt, atvieglot mātes ikdienas gaitas, jo tēvs nebija ļoti izpalīdzīgs, viss piemājas saimniecībā vairāk gūlās uz mammas pleciem. Dzīve toreiz bija smaga, bet mēs, bērni, maz to izjutām. Māte nekad neteica, ka viņai būtu grūti. Kad mēs skolā gājām, mamma saslima ar plaušu tuberkulozi – gadu mocījās un cīnījās ar slimību, tomēr izārstējās,” atceras M. Jaunozoliņa.
Svētdienas nebija
garlaicīgas
Kad viņa absolvēja vidusskolu, māte uzstāja, ka jāmācās arī tālāk, un Maija iestājās Cēsu Skolotāju institūtā, vēlāk studēja pedagoģiju neklātienē Daugavpilī. Brālis izmācījās par dārzkopi, māsa – arī par skolotāju. “Skolotājiem taču ir labs darbs, brīvlaiks vasarā un vienmēr darbs ar bērniem! Tas man ļoti patika. Savā skolas laikā ar kaimiņu meitenēm spēlējām teātrus – paši iestudējām, tērpus piemeklējām, mums vienmēr bija skatītāji. Lomas bija dažādas, biju arī veca mamma ar lielu lakatu, salīkusi, jaunu meiteņu lomas man nepadevās. Kopā arī dziedājām, turklāt trīsbalsīgi. Mana mamma bija ļoti muzikāla, viņai bija laba muzikālā dzirde, viņa mācīja mums dziedāt, turklāt uzreiz divbalsīgi vai pat trīsbalsīgi. Svētdienas mums nekad nebija garlaicīgas – spēlējām teātri, dziedājām! Tāpēc arī man iepatikās skolotāja profesija – iespēja būt kopā ar bērniem un mācīt viņiem to, ko pati esmu darījusi,” profesijas izvēli pamato M. Jaunozoliņa.
Prot dziedāt? Par mūzikas skolotāju!
Darba gaitas Maijas kundze uzsāka Blomes septiņgadīgajā skolā, kur bija skolotāja jaunākajām klasēm, mācot visus mācību priekšmetus. “Toreiz dziedāšanas skolotāju bija ļoti maz vai nebija nemaz, tādēļ par mūzikas skolotājiem lika tos, kuri paši prata dziedāt. Tā es kļuvu arī par mūzikas skolotāju. Man bija meiteņu ansamblis, zēnu ansamblis, vadīju teātra pulciņu.” Viņa uzsver – bērni toreiz bija ļoti sirsnīgi un apzinīgi, skolotāji bija ļoti aktīvi un centās atrast jomu, kur katrs varētu būt noderīgs. “Mums bija ļoti saliedēts kolektīvs. Bērni paši organizējās, veidoja priekšnesumus – skolotājam tikai vajadzēja aiziet paskatīties, kā viņi to dara. Tas man ļoti patika!”.
Blomē likvidēja paralēlklases, jo klasē bija jābūt vismaz 30 skolēniem, tādēļ M. Jaunozoliņai kā skolotājai, kura pēdējā pievienojās kolektīvam, nācās meklēt citu darba vietu. Viņa nonāca Mežoles skolā, kur darba vide bija kā diena pret nakti, salīdzinot ar Blomi, pēc diviem gadiem – uz Grundzāles skolu. “Tas bija tuvāk Gaujienai, kur dzīvoja tēvs, kurš bija vecs, tādēļ nospriedu, ka tā varēšu vismaz brīvdienās pie viņa braukt un palīdzēt – sēdos uz velosipēda un braucu. Grundzālē nostrādāju astoņus gadus,” atceras M. Jaunozoliņa.
Darbīgi skolotāji un skolēni
1973. gadā Strautiņu skolā meklēja dziedāšanas skolotāju un Maijai piedāvāja to uzņemties – viņa piekrita. “Strautiņi bija un ir laba skola. Tur nostrādāju līdz pensijai, mācot ne tikai dziedāšanu, bet arī latviešu valodu. Mūziku gan nekur neesmu studējusi – viss pašmācības ceļā apgūts. Arī Strautiņos mums bija labs kolektīvs, sirsnīgi un atsaucīgi kolēģi. Skolotāju kolektīvs bija ļoti darbīgs, līdz ar to arī skolēni bija ļoti aktīvi. Vēl tagad bijušie darbabiedri nāk mani apciemot, rūpējas un interesējas, kā man klājas. Man ļoti patika tas laiks, kad strādāju par skolotāju. Jāatzīst – kad aizgāju no darba un pensionējos, domāju, ka nu tik atpūtīšos, bet patiesībā bija tik skumji… Tā bija vientulīga atpūta, jo pietrūka skolas burzmas,” atzīst M. Jaunozoliņa.
Pagājušā gada vasarā Maijas kundze devās uz savas kādreizējās darbavietas, Strautiņu pamatskolas, 150 gadu jubilejas salidojumu. Viņa atzīst – tajā tika piedzīvoti patīkami mirkļi.
Audžumeita Zita
Maijas kundze dzīvē pieņēmusi arī kādu ļoti svarīgu lēmumu, izdarot labu un nenovērtējamu darbu, dodot ģimenes mīļumu vecāku pamestam bērnam. Viņai ir audžumeita Zita.
“Es viņu paņēmu no Gaujienas internātskolas, kad Zita mācījās 1. klasē. Toreiz divus gadus braukāju pa Latviju, meklēdama savu meitenīti, ko uzņemt ģimenē audzināšanā. Apbraukāju tik daudzus bērnunamus, bet visur tikai zēnus piedāvāja. Meitenītes esot tikai uz laiku ievietotas iestādē, vecāki viņas ņemšot vēlāk atpakaļ. Domāju: kā es zēnu izaudzināšu, jo vīrieša cilvēka man mājās nebija, bet zēnam noteikti vajag arī tēvu! Līdz beidzot nolēmu vēl pēdējā braucienā doties uz Gaujienu un – satiku Zitu un paņēmu viņu audzināšanā. Es toreiz nezināju, ka viņa būs tik laba meitenīte! Viņa bija jauka, paklausīga. Protams, ka man toreiz bija arī šaubas. Bija daudz līdzcilvēku no malas, kuri izteica dažādus viedokļus, centās arī atrunāt, jo es iedzīvošoties tikai nepatikšanās. Bet es biju cieši nolēmusi un gribēju, lai ar mani kopā būtu kāda meitenīte.
Audžumeita apguva pavāra profesiju, tagad strādā Bilskā skolā par pavāri, ir precējusies, man ir arī mazbērni un mazmazbērni. Ik pa pāris nedēļām viņi apciemo mani, regulāri sazvanāmies. Priecājos, ka viņai ir ļoti saticīga ģimene,” stāsta M. Jaunozoliņa.
Mīlestība un dziesma
Viņa pati mīlestību piedzīvoja mūža otrajā pusē, kad satika Pēteri un apprecējās. “Kad apprecējos, man bija jau 64 gadi. Pirms gadiem pieciem vīrs diemžēl nomira… Atradu mīlestību sirmā vecumā – arī tā notiek! Kā dzejnieks Imants Ziedonis saka: “Bez mīlestības nedzīvojiet…”. Mans Pēteris bija ļoti labs – nekad man neko nepārmeta, bet es jau arī biju kārtīga. Jā, vecumā ir grūti kopā saiet, jo katram ir savi niķi un stiķi, tad sākt kopdzīvi ir liela māksla. Mēs pratām sadzīvot. Nestrīdējāmies – mums jau nebija, par ko strīdēties!”.
Kad aktīvās darba gaitas bija beigušās, lai kliedētu vientulību, M. Jaunozoliņa izveidoja un sāka vadīt Strautiņu sieviešu ansambli. “Redzēju, ka zeltinietis Gunārs Kalējs uzstājas ar saviem muzikantiem, un ierosināju aicināt viņu par mūsu ansambļa vadītāju, jo viņš labāk par mani spēlēja klavieres. Turklāt līdz ar to pati varēju dziedāt ansamblī, jo man vienmēr ļoti ir paticis dziedāt! G. Kalējs daudz izdarīja sava pagasta muzikālajā dzīvē, un esmu lepna, ka man bijusi iespēja no viņa daudz ko iemācīties,” saka M. Jaunozoliņa.
Aktīva dziedātāja viņa ir joprojām, jo daudzus gadus dzied Alūksnes Kultūras centra senioru korī “Brūklenājs”. “Manam mūžam viscaur dziesma ir vijusies, jo dziedāt man vienmēr ir ļoti paticis.”
“Noskaņas” domubiedri
M. Jaunozoliņa iesaistās arī Alsviķu pagasta senioru kopā “Noskaņa”. Tikšanās ik mēnesi notiek Alsviķu kultūras namā – kundzes no Strautiņu ciema pašas organizējas un brauc uz Alsviķiem. “Atbrauc mašīna un visas paņem! Pagaida, ja kāda laikus nav ieradusies. Šīs tikšanās reizes ir ļoti jaukas un dod daudz pozitīvu emociju. Vienmēr godājam arī tos, kuri no mūsu pulciņa devušies aizsaulē. Tie ir skumji mirkļi, bet tas mūs vēl vairāk sasaista kopā. Tiekoties dalāmies iespaidos, ko katrs mēneša laikā piedzīvojis. Pie sevis viesos aicinām dažādu profesiju pārstāvjus. Tas viss ir ļoti jauki un liecina, ka mēs protam būt sirsnīgi, saliedēti, protam cits citu uzmundrināt! Alsviķu kultūras nama vadītāja Marina Ramane ir ļoti laba “Noskaņas” koordinatore – viņa mūs ļoti uzpasē, rūpējas un gādā, lai mums viss būtu labi. Viņa pret mums ir sirsnīga un mīļa. “Noskaņā” visi daudz dara, lai mūsu aktivitātes notiktu. Citas meitenes ir aktīvākas par mani – Ilze, Biruta un citas. Ilze Kalniņa ir par mani daudz žiperīgāka – kā nekā deviņus gadus jaunāka. Viņa mani ļoti uzmana, regulāri nāk apraudzīt un atgādina, kas man jāizdara, jo, gadiem ritot, atmiņa man vairs nav tik laba – diemžēl arvien biežāk daudz kas aizmirstas.”
Līdzcilvēku enerģija
Neraugoties uz cienījamo vecumu, Maijas kundze ir ļoti enerģiska, labprāt klausās ritmisku deju mūziku un tās ritmā uzdanco, arī darot ikdienišķus mājas darbus. Un joprojām spēlē klavieres!
“Es gan nemaz neizceļos ne ar ko! Enerģiju man dod apkārtējie cilvēki, kuri ir ļoti izpalīdzīgi, sirsnīgi un labestīgi. Viņi mani uzlādē ar visu labo, ko pasaka. Tas dod spēku. Ja mans deguns noslīd tuvāk zemei, viņi paceļ, lai tas pavisam nebūtu pie zemes. Piekrītu, ka cilvēka dzīvesprieks ir atkarīgs no paša, jo tu vari būt pozitīvi vai negatīvi noskaņots. Ciemos atnāk draudzenes, kaimiņi. Strautiņu pamatskolas skolotāja Sandra Buliņa mani uzmana un rūpējas – viņa ir sirds cilvēks!” priecājas M. Jaunozoliņa.
Kā citus darīt līksmus?
Maijas kundze seko arī politiskajām un sabiedriskajām norisēm gan savā novadā, gan valstī. Pārdzīvo, ja noticis kas slikts, bet šādas emocijas sevī ilgi netur. “Ir žēl cilvēku, kuri neprot dzīvot. Ir cilvēki, kuriem vienmēr gribas aizņemties naudu. Arī man prasa, un es aizdodu – lai arī zinu, ka nemaz neatdos. Redzu, ka viņš neprot dzīvot, un saņemto naudu notrallina, bet, kad viņam ir grūti, man savukārt ir grūti atteikt viņam un atkal aizdodu! Bet kā viņam var neaizdot, ja zinu, ka otram tik grūti dzīvē iet… Es vienmēr esmu iztikusi, bet viņam nav. Dots taču devējam atdodas,” pārliecināta M. Jaunozoliņa.
Līdzcilvēkiem viņa novēl labu veselību, sirds siltumu un mīlestību pret visiem. “Lai nekad dzīvē nezaudētu optimismu! Ja mēs paši esam priecīgi, tad arī citus varam darīt līksmus. Ja tu pats būsi labs, tad arī dzīve būs labāka,” saka M. Jaunozoliņa.
Līga Vīksna
