Mana paziņa droši vien nevarēja iedomāties, ka sagādās bērniem tik daudz jaunatklājēju prieka un neparastu izjūtu, kad viņus veda uz parastu lauku sētu. Tajā var ne tikai redzēt, bet arī samīļot cālīšus, vest no ganībām mājās gotiņu, izjāt ar zirgu, parunāties ar āzi un rukšiem vai arī „tupēt” vienā laktā ar vistām un gaiļiem. Tagad viņiem ir katram pa savam cālītim, kuru noteikti apciemos arī nākamvasar, lai redzētu, kā tas izaudzis. Kāda vistiņa uzdāvinās vēl siltu tikko dētu olu, kuras parādīšanos perēklī tik nepacietīgi gaidīja jaunie pētnieki.
Daudziem pilsētniekiem šķiet, ka mazajiem jārāda kaut kas neparasts un īpašs. Taču vispirms būtu jāiepazīst tuvākā apkārtne un tas, kas ir tuvs mūsu tautas dzīvesveidam. Turklāt tagad ieraudzīt laukos govi, zirgu, kā arī citus mājdzīvniekus jau ir eksotika! To paliek arvien mazāk, jo pārāk biežāk tiek secināts, ka nav vērts pūlēties. Acīmredzot ir pienācis laiks, kad lauku sēta kļūst par ievērības vērtu tūrisma objektu ne tikai bērniem.
Mūsu izglītības sistēma ir pieaugušo izdomājums. Tajā ir gatavas atbildes, kuras bērni vēlētos atrast paši. Kāpēc stāstīt, ja var slaukt govi un uzzināt, kur un kā rodas piens? Jā, protams, tas nav atļauts, jo… Laikam mums vēl tāls ceļš ejams līdz atziņai, pie kādas nonākusi ārste un pedagoģe Marija Montesori 19.gadsimta beigās Itālijā. Viņa secināja, ka ir brīdis, kad bērnus interesē burti, ir mirklis, kad aizrauj cipari, un ir laiks, kad gribas izzināt dzīvas būtnes. Ja vecāki un pedagogi nepamana šo brīdi, tad interese atslābst un vēlāk aizraut par šo tēmu ir gandrīz neiespējami. Mācību procesā ir svarīgi, lai pētnieki būtu abi – vecāki un bērni, skolotāji un skolēni. Vai viņu intereses sakrīt? Pieaugušajiem ir nepieciešama vēlme ne tikai izzināt un nodot savu pieredzi, bet vēl lielākai jābūt vēlmei izzināt bērnus. Diemžēl tās ir zināšanas, kuras nevar atrast nevienā grāmatā vai interneta vietnē.
Televīzijas pārraidē kāda skolotāja sprieda, ka līdz ar jauno tehnoloģiju ienākšanu arvien mazāk būs nepieciešams izmantot mācību grāmatas. Bet šim procesam ir arī otra puse. Vai ne tāpēc mazinās vēlme lasīt grāmatas? Vieglāk ir paskatīties internetā. Bet lasīšana prātam ir tas pats, kas fiziski vingrinājumi ķermenim. Tad nav jābrīnās, ka augstskolas students nespēj loģiski izteikt un pamatot savu viedokli un rakstīt bez kļūdām, ka bieži augstākā izglītība nespēj nodrošināt dzīves komfortu un karjeras izaugsmi. Pats svarīgākais uzdevums – iemācīt domāt, jo zināšanas var apgūt vienmēr, ja tikai ir vēlēšanās. ◆
