Pa reizei braši uz “Maximu” kātoju
Un, protams, par pasaules problēmu prātoju.
Miruši daži izcili Latvijas dzejnieki,
Noķerti slīpēti maluzvejnieki.
Kāds piedzēries braucis ar promilēm lielām,
Kāds kritis uz remontētajām ielām.
Kāds, negribot atzīties savā vājumā,
Ņem slimības slimības lapu jeb aizbēg atvaļinājumā…
Vai tagad būs jāsaka paldies Dievam
Jeb kādam diplomātiskam krievam,
Ka nebūs jāiznīcina Asada Sīrija?
Vai ilgi vēl latviešus vilinās Īrija?
Kurš ministrs nav tautas cerības vīlis:
Roze, Slakteris, Sprūdžs un pat Ķīlis?
Vai vēstures grāmatās minēs, ka Grende
Bijusi nekulturāla operas Žagara bende?
Un visiem taču tās milzīgās ambīcijas…
Šogad Latvijā Āfrikas vasara bija.
Svētki nu beigušies, nav par ko smaidīt,
Nu ilgāk varēs televizoru pultis spaidīt.
Bet daudzi gan netiks avīzēs minēti,
Kam jāsaka paldies, ka svētki svinēti.
Kā svecīte nedeg bez deglītes,
Nav svētku bez Sanitas Eglītes.
Bet nenosaukt visus, kas gāja un skrēja
Un gaismas sajūtu uzburt mums spēja…
Drīz atkal uz tirgu vai “Maximu” kātošu,
Par savām un pasaules problēmām prātošu.
Vai vērts pirms salnām kā sienāzim sisināt,
Ja nespēju kādu no problēmām risināt? ◆
