Trešdienas vakarā televīzijā vēroju tautā cienītu un aizvien mīlētu skatuves mākslinieku Vijas Artmanes un Eduarda Pāvula 75 gadu jubilejas vakaru.
Trešdienas vakarā televīzijā vēroju tautā cienītu un aizvien mīlētu skatuves mākslinieku Vijas Artmanes un Eduarda Pāvula 75 gadu jubilejas vakaru. Raidījums beidzās, notraušot saviļņojuma asaras, es vēl ilgi domāju par aktrises teikto, ka īstā dzīve mīt cilvēka dvēselē, bet teātris ir viss pārējais.
Vai tad nav tā, ka patiesai atklātībai ļaujamies tad, kad esam vienatnē ar sevi, kad domās ar sevi sarunājamies, pieņemam lēmumus, plānojam turpmāko rīcību, atklāti priecājamies un tikpat atklāti ļaujam, lai dvēsele raud? Asaras, ko dažkārt pamana apkārtējie, ir tikai ārējā maska, jo tā – pa īstam – spējam raudāt tikai dvēselē. Dvēseles asaras neviens nepamana, bet tās ir daudz sāļākas. Pār lūpām laižam skaļus smieklu treļļus un savelkam lūpas platā smaidā, bet arī tā ir ārēja maska, jo vissirsnīgāk smejamies dvēselē. Tad nevienam nav daļas, cik skaļi un patiesi ir šie smiekli, cik pareizas vai aplamas ir mūsu domas.
Ikdienā? Ikdienā mēs visi spēlējam teātri, katrā situācijā mums atvēlēta konkrēta loma. Teiksiet, ka tā nav, ka jūs nepiederat dzīves aktieriem? Tā domājot, būsiet kļūdījušies.
Dodoties uz darbu, mēs steidzam iejusties padotā vai priekšnieka lomā. Zinām, kā izturēsimies, kā apsēdīsimies, kādas frāzes teiksim, kādas būs mūsu atbildes un jautājumi. Zinām, ka atkarībā no situācijas vai notikuma, centīsimies izlikties labāki, skarbāki, padevīgāki vai bravūrīgāki. Bet tā ir kārtējā loma, kuru spēlēt ir tik viegli, jo neviens nekad neuzzinās, ko jūtam patiesībā.
Nejauši satiekam sen neredzētu paziņu un atkal spēlējam lomu, kurā, bīdot pa priekšu smaidu, apmaināmies pieklājības frāzēm, jo tā ir pieņemts, lai gan varbūt pirms dažām minūtēm šo tikšanos nevēlējāmies. Skaļi to neatzīstam, bet jūtamies atviegloti, nejaušo satikšanos atdāvinot pagātnei.
Pat attiecībās ar bērniem mēs esam gādīgas mātes vai tēva lomā, jo tā vajag. Nevaram ļauties iekšējām izjūtām, kas līdzīgi vētrai konkrētajā brīdī ārda dvēseli, jo zinām, ka bērni tās nesapratīs. Viņiem nav jācieš no pieaugušo noguruma un nīgruma, ko sagādājusi kāda cita pirms tam dzīvē spēlēta loma. Mēs smaidām, iesaistāmies nebēdnīgā rotaļā, aktīvi interesējamies par mazuļa skolas gaitām, bet tā ir tikai loma. Godīgi atzīsimies, ka tad, kad vakarā aizveram durvis uz bērniem domāto telpu, iekšēji atviegloti nopūšamies, jo zinām, ka varēsim novilkt kārtējo aktiera tērpu.
Mēs visi kā viens esam aktieri. To, vai lomu mums izdodas nospēlēt labāk vai sliktāk, nosaka konkrētā situācija un mūsu spēja izlikties. Staigājot pa dzīves skatuvi, dažkārt jūtamies ārkārtīgi noguruši un vēlamies piedzīvot vētru. Tādu, kas citu pēc cita norauj apģērba gabalus, atstājot mūs kailus, jo tikai tad mēs atklātos tādi, kādi esam patiesībā.
