Alūksnē, Gulbenē, Madonā, Valmierā – visur šovasar ir caurbraucot piestājis populārais Vecrīgas ielu muzikants ar radošo pseidonīmu Virsaitis (īstajā vārdā Uģis).
Alūksnē, Gulbenē, Madonā, Valmierā – visur šovasar ir caurbraucot piestājis populārais Vecrīgas ielu muzikants ar radošo pseidonīmu Virsaitis (īstajā vārdā Uģis). Mazpilsētās viņa mīļākā muzicēšanas vieta ir tirgus placis. Tur arī viņu izdevās sastapt.
No malas vērojot, likās, ka cilvēkiem patīk un interesē Virsaiša dziedāšana un muzicēšana, taču viņi kautrējas to izrādīt. Vienīgi bērni, izbrīnā sastinguši, drūzmējās ap muzikantu. Protams, lūza arī pa kādai garāmejošas meitenes sirdij. Izrādījās, ka arī manējā nav no ledus.
“Man patīk, ka cilvēki ne tikai klausās, bet arī dejo. Tad es zinu, ka tas ir labi, ko es daru, ka tas ir vajadzīgs. Visvairāk sāp vienaldzība. Tas ir vissliktākais, kas var būt. Tad jau labāk, lai izrāda nepatiku. Labāk, lai riebumā vemj aiz stūra vai no sajūsmas čurā griestos. Pieļauju, ka ne visiem iet pie sirds mani kovboju gabali, kantri mūzika. Manas dziesmas ir par putekļainiem ceļiem, viskiju, alu, par skaistām meitenēm. Tās ir klaidoņu dziesmas. Taču nepatīk, ja laukos cilvēki iet man garām tā, it kā katru dienu šeit spēlētu ielu muzikanti. Nav taču tā!” vēlāk, savu bandžo jau malā nolicis, sarunā atzīstas Virsaitis.
Grib sajust saknes
Kāpēc viņš ir te? Tāpēc ka ir vasara. Madonā dzīvo māsa, bet Alūksne – mammas dzimtene. Alūksnē varot apskaut vectēva stādītu bērzus. Vectēvs aizgājis aizsaulē, kad mazdēlam bijis tikai gads. “Es jūtu saknes,” saka puisis. Arī tēvs bijis muzikants, pedagogs mūzikas skolā.
“Braucot cauri miestam, piestāju, uzspēlēju. Kāpēc gan ne? Tas ienes dzīvību ierastajā ikdienā,” domā muzikants. Pirms kārtējā izbrauciena pelnīties ārzemēs ielu muzikants vēlas “likt runāt par sevi” Latvijā, laukos, kur ir visskaistākās meitenes un vislatviskākā vide. “Kad es aizbraucu pēc īsas ciemošanās laukos, cilvēkiem vēl ilgi ir, ko runāt,” smejas viņš, jo atzīst, ka ir citāds nekā vairums rimto cilvēku ar ierasto ikdienas kārtību.
“Es neesmu žmoga. Ja laukos kādam patīk mana mūzika, grib uzaicināt spēlēt godos, piekrītu. Arī tad, ja nesola zelta kalnus. Un, ja vēl skaistas meitenes ir apkārt, man kā mūziķim strādāt ir daudz patīkamāk,” saka Virsaitis.
Sliktais – labais puika
Viņš ir “vazaņķis”, taču šā vārda labākajā nozīmē. Vienkārši ir tāds – Lauva, dzimis brīvībai Ugunīgā Zirga gadā. Krusta vietā viņam ir pakavs. Virsaitis. Par tādu iesaukts jau kā Rīgas puika skolas gados, jo vienmēr bijis līderis “savā ciltī”.
Dzīvē līdz šim nav trūcis piedzīvojumu un mīlestības. Virsaitis divreiz bijis precējies, ir trīs dēlu tēvs. Sapratis, ka nevar dzīvot kā visi, nevar būt priekšzīmīgs ģimenes galva. Viņa izvēle ir nemelot, būt patiesam. Taču vīrietis atzīstas, ka mīl savus dēlus, ilgojas pēc tiem. Saprotot arī savu otro sievu, kas atteikusies no tāda vīra kā Virsaitis, jo “katrā sievietē noteicošais ir mātes instinkts, tā tas ir un tā tam jābūt”. Ja vīrietis nederot par ģimenes galvu, tad sievietes pienākums esot viņu patriekt, lai cik arī mīļš viņš nebūtu. Par visām savas dzīves sievietēm Virsaitis runā ar maigumu. Neaizmirstamas romantiskas attiecības ar otro sievu vienoja desmit gadus. Vīrs piedalījies ģimenes dzemdībās. Tas viss joprojām ir un vienmēr būs Virsaiša sirdī. Ar sievu un bērniem viņš gribētu labas un mīļas attiecības uzturēt arī turpmāk.
Ir brāļi un sūdabrāļi
Par citiem ielu muzikantiem, kas sevi par tādiem dēvē, bet lāgā neprot muzicēt, Virsaitis saka: “Sūdabrāļi viņi ir. Tas nav stils -prast pāris meldiņus un dragāt.” Viņš atceras, ka “krievu laikā” vispār nedrīkstēja muzicēt uz ielas. “Tad menti nāca un spēra ar kājām, sita ar stekiem. Tā bija politiska lieta. Retais uzdrošinājās iet un spēlēt uz ielas. Tagad spēlē visi, kam nav slinkums. Paņem bajānu un spēlē “Murku” vai trinkšķina uz ģitāras pāris akordus.”
Kāpēc uz ielas var dziedāt kaķa korī? Tāpēc ka “ekonomiskā situācija ir štruntīga”un tāpēc ka uz Latviju neatbrauc ielu muzikanti no ārzemēm. Ja atbrauktu, rastos konkurence. Bet šobrīd “ielu muzikantu prestižs Latvijā ir iebradāts zemē”.
Par brāli no ielu muzikantiem Virsaitis dēvē saksofonistu Imantu Skuju. “Viņš ir gaišs, sirsnīgs cilvēks,” saka kolēģis. Ar vislabāko attieksmi viņš piemin brāļus Gati un Induli Vanagus, kuru dzimtā puse ir Rankā. “Indulis pagājušogad aizgāja aizsaulē. Ar viņu man bija ļoti labas attiecības, augstu vērtēju un cienīju Induli kā mūziķi. Žēl, ka labs kolēģis aizgājis,” stāsta Virsaitis. Te mēs mazliet paklusējam, jo šī ziņa man ir jaunums. Ausīs skan Induļa dziedātā un komponētā dziesma “Latvijas saule”. Skaisti dziedāja un labs cilvēks bija. Starp citu šo Induļa dziesmu radioprogramās atskaņo joprojām.
“Pilsēta bez ielu muzikantiem ir kā mežs bez putniem. Man atbrauc radi no Kanādas uz Latviju un saka: “Tas ir labi, ko tu dari.” Viņi saprot, ka tā ir.
Riskē nodzerties
Virsaitis neslēpj, ka Indulim bijušas problēmas ar alkoholu. Tas arī sekmējis bēdīgo iznākumu. “Muzikanta darbā vienmēr ir risks nodzerties,” atzīst sarunbiedrs.
Virsaitim vecāki ir ārsti, kas vienmēr ģimenē propagandējuši veselīgu dzīvesveidu. Skolas gados arī dēls bijis totāls atturībnieks. Būdams “virsaitis”, viņš arī klasesbiedrus ietekmējis pēc sava ģīmja un līdzības. “Man bija 22 gadi, kad es vēl nebiju pagaršojis nevienu alu, nosmēķējis nevienu cigareti,” stāsta viņš. Negribot sācis pīpēt un dzert viskiju.
“Sāku spēlēt krogos.Pelnīju naudu. Tur visi smēķēja. Jādzied zilos dūmos. Pēc nepilnas pusstundas balss bija ciet, nevarēju ne padziedāt, ne parunāt. Labākās zāles tādā brīdī ir viskijs. To zina visi muzikanti visā pasaulē. Ja balss saites ātri vajag atveseļot, tad viskijs ir labākās zāles. Nācās arī sākt pīpēt, lai netraucētu tabakas dūmi, ko telpā izplata citi smēķētāji”, stāsta muzikants. Viņš piebilst, ka to darījis ar pretīgumu, jo derdzas kaitīgie ieradumi.
“Tagad man ir 35 gadi, 13 gadus mana ikdiena ir viskijs un alus. Pirmo dzeru, lai balss būtu kārtībā, otro – lai nebūtu karsti,” skaidro Virsaitis. Taču narkotikas gan neatzīstot. “Pakavu mūzikai tas neder. No zālītes pīpēšanas kājas nejūt zemāk par celi,” saka viņš.
Strādā par četriem
Nereti Virsaitim nākoties izjust skaudību. Kāda kroga bārmenis reiz teicis: “Paklau, tu trīs stundās nopelni vairāk nekā es, visu dienu strādājot!” Es jautāju, vai bārmenis arī pats kārto kroga grāmatvedību, pats darbojas virtuvē, stāv par šveicaru pie durvīm. Ja viņš darītu četru cilvēku darbu, tad arī naudu pelnītu par četriem. “Es esmu cilvēks orķestris (spēlē bandžo, mutes ermoņikas, sitamos instrumentus un dzied). Darbs nav viegls. Strādāju par četriem. Lai kāds pamēģina! Ātri vien mugura ir slapja,” smaida Virsaitis.
Ielu muzikanta darbs ir bīstams. Gan pārvietojoties ar autostopiem, gan muzicējot. Jārij ceļa putekļi un sviedri. “Man tas patīk,” saka viņš. Lai gan šī esot “pati romantiskākā profesija un arī viena no riskantākajām”. Virsaitis šajā darbā piedzīvojis 11 smadzeņu satricinājumus, četrreiz bijis lauzts deguns. Pārcietis arī galvaskausa pamatnes lūzumu.
Nespēlēs “Murku”
“Daudzreiz esmu bijis par mata tiesu no nāves. Satieku daudzus cilvēkus. Lielais vairums ir labu, bet gadās arī slikti. Manu iepriekšējo bandžo sašķaidīja pret manu galvu. Biju kļuvis akls. Ārsti teica, ka es būšu paralizēts, bet man ir iekšēja spīts. Piecēlos. Redzu. Taču nedzirdu ar vienu ausi. Nevienam nenovēlu to, ko esmu piedzīvojis. Taču mans aicinājums ir muzicēt, un es to darīšu,” stāsta Virsaitis. Viņš atzīst, ka reizēm “cilvēki ir ļauni”. Nekad mūziķis neesot “uzprasījies” kauties. Vienmēr bijis mierīgs. Kādam skauž, ka meitenes “līp” pie Virsaiša, dāvina puķes un bučas.
“Es nepakļaujos konjuktūrai. Pienāk cilvēks un sola samaksāt 20 latus, lai tikai uzspēlēju “Murku”. Es saku, ka nespēlēšu. Man ir savs repertuārs. Vai tad esot par maz piesolīts, došot 50 latus. Saku, ka nespēlēšu. Kaut arī tajā brīdī man varbūt ir tikai daži santīmi kabatā un lielāks naudas žūksnis noderētu. Kad cilvēks nevar panākt savu par naudu, tad lieto varu. Grib sadot muzikantam pa galvu. Tā tas notiek, jo daži ir pieraduši, ka viss pasaulē ir pērkams. Un te pēkšķi kaut kāds klaidonis muzikants saka, ka tā nav. Tur ir tā problēma,” saka muzikants.
Par vecumdienām Virsaitis nedomā. “Kamēr būs zirgā”, tikmēr klejos kā muzikants, dziedās un tā arī dzīvos. Neesot jau obligāti jākrāj pensijas fonds. Varot taču sapelnīt naudu un ieguldīt bankā. Virsaitis neatmet šo cerību un zina, ka pašam vien ir par sevi jārūpējas. Uz valsti sevišķi paļauties nevar. “Šobrīd labākā sajūta ir, ka tev nekā nav, bet esi karalis. Pamostos un katru dienu pats izdomāju, ko darīšu,” saka viņš.
