Iedomājieties, jūs mierīgi ļaujaties vakara jundai, viss saimniecībā padarīts, tiek kalti plāni nākamajai nedēļai, un, jā, jūs esat laika ziņās dzirdējis par stipru vēju un lietu, tāpēc aizverat ciešāk logus un siltumnīcas, iespējams, saliekat matračus uz automašīnām, un mierīgi ejat gulēt, jo… te jau nav nekādas Filipīnas. Taču tad, gluži kā televīzijā redzētajās katastrofu filmās, parādās F2 stipruma virpuļviesulis, noslauka visu saimniecību un varbūt pat vairāku paaudžu dzimtas mājas, un tev vairs nav rītdienas plānu. Vismaz ne tādu kā iepriekš.
Tā sestdien notika Balvu novada Bērzpils pagastā, bet virpuļviesulis paviesojies arī netālajā Gulbenes novadā, un internetā mēs varam novērot nudien neticamas ainas. Jā, kāds teiks, Ziemeļamerikā vai Dienvidāfrikā un Austrālijā tā ir ikdiena. Tur pat mājas nebūvē ilglaicīgas, jo rēķinās, ka vienā jaukā dienā visu tavu iedzīvi aiznes kāda “Katrīna” vai “Sāra”. Bet Latvijā tā gluži nav ikdiena, vai drīzāk mums šķita, ka tā nav ikdiena. Līdz šim esmu domājusi – lai vai kā mūsu valstī ar ekonomisko attīstību un 50 okupācijas gadu radītajām sekām, man tomēr ir laimējies piedzimt vietā, kur pa nakti mājas nenoslauka kāds līdz tam snaudis vulkāns, postošs cunami vai ūdens plūdi. Vienmēr palieku pie cerības, ka plūdu gadījumā kāpsim Dēliņkalnā, kas ir 271 metru virs jūras līmeņa, līdz mani izglābs kāds sabiedroto helikopters.
Bet jokus pie malas. Cilvēki ir pārsteigti un pat nobijušies. Daudzi šīs stihijas saista ar globālām klimata pārmaiņām, kur savu roku esam pielikuši mēs paši. Taču laika vērotāji un pētnieki atzīst, ka virpuļviesulis un tamlīdzīgas stihijas nekāds fenomens nav arī mūsu platuma grādos. Vienīgi pašreizējā tehnoloģiju laikmetā un informācijas aprites ātrumā mēs par tām uzzinām operatīvāk un spilgtāk, jo foto un video rada vienlīdz reālu priekšstatu par notikušo gan tepat, Lazdukalnā, gan Oklahomā. Latvijā ik gadu veidojas virpuļviesuļi, un daži no tiem nes arī postījumus. Līdzīgas stihijas bijušas arī tālā pagātnē. Piemēram, 1936. gada 6. jūlija “Brīvajā Zemē” atrodami stāsti par to, ka šādi viesuļi aiznesuši govis un izsūkuši dīķus.
Jautājums vienīgi varētu būt par to, vai esam un varam būt šādām stihijām vairāk gatavi nekā 1936. gadā. Gan ar tehnoloģisku, gan finansiālu drošības spilvenu. No virpuļviesuļa pagultē nepaglābties, bet varbūt sekas var mīkstināt ar kādu Eiropas vai valsts līmeņa kompensāciju vai apdrošināšanas sistēmu.
