Kādā dienā man pretī nāca apmēram piecus gadus veca meitenīte un jautāja, vai nevarot iedot 20 santīmus. Tajā dienā man dzīve nelikās skaista un teicu, ka santīmu nav.
Kādā dienā man pretī nāca apmēram piecus gadus veca meitenīte un jautāja, vai nevarot iedot 20 santīmus. Tajā dienā man dzīve nelikās skaista un teicu, ka santīmu nav. Īstenībā tas nebija galvenais iemesls, kāpēc atteicu. Tobrīd nelikās, ka bērns ir izsalcis. Gluži otrādi – mazajās ačtelēs pavīdēja nekaunība. Pārlieku droši bija izteikts lūgums. Varbūt arī tāpēc mani nemocīja sirdsapziņas pārmetumi, ka neesmu palīdzējusi cilvēkbērnam. Kad ceļu turpināju, gribējās pavērot, kā tālāk rīkosies sastaptā meitenīte.
Nedaudz pagājusi uz priekšu, viņa šķērsoja ielu – otrā pusē pa ietvi nāca sieviete, kurai meitene, protams, vēlreiz uzdeva to pašu jautājumu. Dzirdēju, ka sieviete bargā balsī vairākas reizes jautāja, kāpēc bērnam ir vajadzīga nauda. Acīmredzot arī viņai mazās svešinieces rīcība šķita aizdomīga. Nezinu, ko atbildēja lūdzēja, bet kāroto viņa tā arī nedabūja. Kāds bija mazā bērna mērķis, protams, ir grūti pateikt.
Vienmēr esmu domājusi, ka šādās situācijās vislabāk aizvest bērnu uz veikalu un nopirkt maizi, ja viņš prasa naudu izsalkuma remdēšanai. Tad arī vislabāk var noskaidrot, vai tā ir patiesība. Bērni ir daudz patiesāki nekā pieaugušie – vilšanās būtu acīmredzama, ja bērnam svarīgākais nav tukšs vēders. Kā mazs bērns iemācās ubagot? Es nerunāju par gadījumiem, kad vecāki neliekas ne zinis par bērniem, pārmērīgi lieto alkoholu, mājās valda nabadzība un bērni ir spiesti meklēt ēdamo, lai nenomirtu bada nāvē.
Šādas ainas, kad mazas sirsniņas lielākā vēlēšanās ir kāri notiesāt ēdamo, dzīves bezspēcība rada citu pēc citas jebkurā pasaules malā, bet tas ir cits stāsts. Vai šai meitenei uz ielas prasīt naudu iemācīja mamma vai kāds cits pieaugušais? Interesanti, cik reižu dzīvē viņa to jau ir darījusi un cik vēl darīs? Ja šādā vecumā viņa lūdz santīmus, tad ko prasīs pēc pāris gadiem – cik liela būs kārotā naudas summa? Visbriesmīgāk, ja viņa jau pusaudzes gados naudas dēļ būs gatava darīt jebko, lai tikai to iegūtu.
Tēma par ubagošanu liek aizdomāties – ko mēs drīkstam prasīt citam cilvēkam un ko dot pretī. Naudu, mīlestību, palīdzību grūtā brīdī, pieķeršanos… Alkas pēc tā visa ir lielākas, nekā paša spēja novērtēt, vai esmu to pelnījis, un paustā neapmierinātība, ja kārotais netiek. Vienmēr vajadzētu būt kādai robežai, kas liek apstāties. Vai cilvēks to prot? Katrs gaida saprotošu attieksmi, cieņu un uzticību. Arī labu vārdu, kam piemīt liels spēks. Divu cilvēku savstarpējās attiecībās vienmēr viens vairāk ņem, bet mazāk dod. Samierināties spēj tikai vājākais un pakļāvīgākais. Ja abi ir spēcīgas personības, tad pieņemt to ir grūti. Vienam ir jāizvēlas, kā rīkoties tālāk.
