Nesen, braucot uz darbu ar velosipēdu, es pamanīju, ka kādā vārtrūmē diviem puišiem ir kāds strīds. Lielākais mazāko puisēnu bija nogrūdis zemē un atkārtoja viņam: “Tu saprati? Saprati?” Es piestāju malā, pavēroju situāciju un… devos prom. Ceļā līdz darbam es mēģināju sevi attaisnot, ka nav jau mana darīšana, ko tad es puikām padarītu. Konflikts šķita jau norimstam, un neviens nevienu nesita. Netālu no puikām zālītē bija divas pilnas kāda alkoholiska dzēriena pudeles. Es iedomājos, ka lielais brālis atradis mazā brāļa somā ko tādu un nu viņu pārmāca. Bet varbūt situācija bija gluži pretēja? Un varbūt tās alkohola pudeles vispār nebija saistītas ar šo situāciju? Tā vietā, lai uzsauktu puikām, lai pārstāj konfliktēt, es vēl pusi dienas domāju sev attaisnojumus, lai justos labāk un man būtu iemesls, kāpēc šajā situācijā neiejaucos.
Ir dzirdēti dažādi gadījumi. Kāds vīrietis aizrādījis jauniešu bariņam, kurā jauniete skaļi teikusi dažādus rupjus vārdus. Bet puiši, kas bijuši kopā ar meiteni, vīrietim iesituši pa seju. Un vīrietis sev nosolījies, ka nekad vairs nevienam neaizrādīs, ja nu vienīgi saviem bērniem. Esmu dzirdējusi arī gadījumu, kad kāds uz ielas mēģinājis iejaukties ģimenes strīdā, kurā vīrietis bijis agresīvs pret sievieti, bet pateicības vietā saņēmis dažas dunkas no sievietes. Tādas reizes, protams, atsit visu gribēšanu palīdzēt. Nesen redzēju kādu vīrieti, kurš jaunietim, kas skaļi teica rupjus vārdus bērnu rotaļlaukumā, piegāja klāt un pavisam mierīgi pateica, ko domā par situāciju. Jaunietis uzklausīja un, šķiet, guva arī mācību.
Ja man būtu iespēja patīt laiku atpakaļ, es noteikti piebrauktu ar savu velosipēdu tiem puišiem tuvāk un pajautātu, kas notiek. Cik reizes nav dzirdēts, ka cilvēki nokļūst kādā neveiksmīgā situācijā un cer uz apkārtējo cilvēku atsaucību un atbalstu, bet cilvēki tikai iet garām. Es sapratu, ka negribu būt šāds garām ejošs cilvēks, un esmu sevī vīlusies. Agrāk man šķita, ka šādās situācijās es noteikti metīšos aizstāvēt vājāko, lai gan cik vājāki par mani ir lielāka auguma puiši… Tomēr dzīvē gadās situācijas, kad ir jāizdara izvēle. Ir jāuzsauc, ir jāpiestāj, ir kaut vai jāpasauc palīgā, jo būs vēl lērums tādu, kuri ies garām un nodomās, ka gan jau kāds cits palīdzēs. Vai arī gluži kā es savā prātā izdomās simtiem dažādu attaisnojumu, kāpēc tādā vai šādā situācijā labāk neiejaukties. Es noteikti nemestos izšķirt strīdu starp lieliem vīriem, bet es ceru, ka nekad vairs nebūs tā, ka es paeju garām jaunākam cilvēkam, kurš nokļuvis nelāgā situācijā. Tāda nu ir šoreiz mana atzīšanās – reize, kad es sevī esmu vīlusies. ◆
