Nu
jau trešo gadu Smiltenes tehnikumam ir teritoriālā struktūrvienība
Alsviķos. No šā mācību gada struktūrvienību vada Aivars
Maltavnieks. Sirdsgudrs cilvēks ar bagātu pieredzi izglītības
iestāžu vadīšanā, vēlētāju apvienības “Novadnieki”
deputāts. Atgriezies saimniekot savās vectēva un tēva mājās –
Trapenes pagasta “Lapsukalnā”, viņš no sirds arī citiem novēl
atrast piepildījumu un dzīves aicinājumu savā dzimtajā pusē. Jo
tieši tur viņi nepieciešami visvairāk…
“Sabiedrībā
iesakņojušies spēcīgi stereotipi ne vien par cilvēkiem ar
speciālām vajadzībām, bet arī par Alsviķu teritoriālo
struktūrvienību, kura daudziem joprojām asociējas ar “nerātnajām”
meitenēm vai ar izglītības iestādi cilvēkiem ar īpašām
vajadzībām,” atzīst struktūrvienības vadītājs. “Taču esam
PIKC (Profesionālās izglītības kompetences centra) “Smiltenes
tehnikums” struktūrvienība.”
Aivara
Maltavnieka dzīves vadmotīvs ir: “Suņi rej, bet karavāna brauc
tālāk!” Viņš nepadodas, cīnās par ikvienu savējo un ir no
sirds pateicīgs par Smiltenes tehnikuma direktora Andra Miezīša
sapratni un atbalstu.
“Aizvien
vairāk domājam par to, lai mūsu skolu izvēlētos audzēkņi no
visas Latvijas. Taču tā ir vienmēr paliks īpaša iespēja arī
vietējiem iedzīvotājiem.
Skolai
ir izcila materiālā bāze un labi pedagogi. Piedāvājam darba
tirgū ļoti vajadzīgas profesijas. Vienīgi nesen mainījās
profesiju standarti,” informē Aivars Maltavnieks. “Līdz ar to
daudzi jūtas pārsteigti, ieraugot jaunās izglītības
kvalifikācijas. Pavāra palīgu vietā tagad mācīsim virtuves
darbiniekus. Galdnieku vietā nāks koksnes materiāla apstrādātāji.
Taču izglītības kvalitāte tāpēc nemainīsies.
Apavu
labotāji, būvstrādnieki, šuvēji un aprūpētāji mācīsies pēc
agrāk izstrādātajām, laika pārbaudi izturējušām un vairākkārt
uzlabotajām mācību programmām.
Liels
bonuss ir arī tas, ka Alsviķu struktūrvienības audzēkņiem nav
vecuma ierobežojuma. Jaunākajam ir 15, vecākajam – 60 gadi.
Skolā mācījušies arī vairāki cilvēki ar augstāko izglītību.
Kādā dzīves posmā viņi nolēmuši pieņemt citus izaicinājumus
un mainīt specializāciju.
Arī
jaunajā mācību gadā turpināsim rūpēties par audzēkņiem,
kuriem nepieciešama sociālā rehabilitācija. Diemžēl, situācija
mūsu valstī neveidojas par labu šiem cilvēkiem. Dzīvē mēdz
notikt visādi un bez mājām var palikt ne vien invalīds, bet arī
vesels cilvēks. Tāpēc ir jābūt vietai, kur viņš var atgūt
ticību saviem spēkiem un rast iespēju pašam nopelnīt sev
maizīti.
Tāpat
neviens nekad nevar zināt, kāda nelaime ar viņu var notikt. Ļoti
daudzi cilvēki ar speciālām vajadzībām invaliditāti iemantojuši
dzīves laikā – ciešot avārijās, pēc dažādām traumām utt.
Par minēto jomu atbildīgo valsts iestāžu, amatpersonu un
sabiedrības, nevis -tikai vienas skolas, uzdevums ir palīdzēt
cilvēkiem ar speciālām vajadzībām un tāpat arī citām mazāk
aizsargātām ļaužu grupām nezaudēt cerību un vajadzības
gadījumā mainīt specialitāti, darbības jomu,” uzskata Alsviķu
teritoriālās struktūrvienības vadītājs. “Laika gaitā
pierādījies, ka šādi cilvēki var būt ne vien darba ņēmēji,
bet arī uzņēmēji. Labu piemēru netrūkst, tikai par tiem pārāk
maz runājam.”
Galvenais kods –
iecietība
Alsviķu
teritoriālās struktūrvienības vide ir maksimāli pielāgota, lai
cilvēki ar speciālām vajadzībām tajā justos labi. Audzēkņiem
nodrošina individuālo sociālo rehabilitāciju ar medicīniskās
rehabilitācijas elementiem. Par viņu veselību rūpējas
medicīniskais personāls. Skolā strādā psihologs un sociālais
pedagogs.
Skolotāji,
no kuriem daudzi skolā nostrādājuši vairāk nekā 10 un 20 gadus,
iemācījušies katru cilvēku pieņemt kā īpašu. Taču audzēkņiem
ne vienmēr tik gludi iet prakses vietās. Struktūrvienības
vadītājs atzīst, ka visbiežāk Alsviķu skolas audzēkņus praksē
pieņem uzņēmēji, kuri ar šo skolu sadarbojas gadiem ilgi.
“Reizēm
jauniešiem par lielu problēmu izvēršas tas, ka prakses vietā nav
iespējams nodrošināt dzīvesvietu vai audzēknis nevar finansiāli
atļauties tik dārgus ēdināšanas pakalpojumus, kādus piedāvā
prakses vietai tuvākie uzņēmumi,” stāsta Aivars Maltavnieks.
“Bet parasti jau par visu izrunājamies un atrodam optimālo
risinājumu.
Audzēknim
ar speciālām vajadzībām ir ļoti būtiska ir vide, kurā viņš
atrodas. Ja kādreiz prakses vadītājs vai kolēģi gadās
neiecietīgāki, nepieņem to, ka šādi cilvēki bieži ir
noslēgtāki, uzreiz nespēj būt tik atvērti kā citi, tad viņš
jau pirmajā brīdī iekšēji aizver sev priekšā dzelzs
aizkaru.
Tā mēdz darīt ne vien audzēkņi ar speciālām vajadzībām, bet
arī cilvēki, kas cietuši no vardarbības. Šādos gadījumos mums
ļoti palīdz skolas psihologs. Kāds tas ir gandarījums, redzot, ka
šie bērni sāk smaidīt un sarunāties! Tāpat kā liels prieks par
to, ka arī mūsu skolas audzēkņi ar “Erasmus+” projektu
atbalstu var tikt praksē uz ārzemēm.”
Likteņa pirksts
Nokļūšanu
Smiltenes tehnikumā Aivars Maltavnieks uzskata par likteņa
pirkstu. “Pirmo augstāko izglītību (esmu fiziķis –
matemātiķis) ieguvu Daugavpils universitātē,” par sevi stāsta
struktūrvienības vadītājs. “Pēc tam Latvijas universitātē
ieguvu pedagoģijas maģistra grādu. Daudzus gadus nostrādāju par
Lejasciema vidusskolas direktoru. Biju viens no pēdējiem, kas
paspēja ielēkt attiecīgajā “vilcienā”
un pārveidot šo skolu par izglītības iestādi ar mūzikas
novirzienu. Nodibināju pūtēju orķestri, kas pastāv joprojām.
Uzskatu: ja katrā latviešu ģimenē kaut viens ģimenē muzicēs
vai dziedās, tad latviešu dziedāšanas prasme nepazudīs.” Aivars
Maltavnieks arī pats jau no vidusskolas laika vienmēr spēlējis
kādā orķestrī un dziedājis korī.
No
Lejasciema viņu karjeras ceļš aizveda uz Sikšņiem. “Tur piecus
gadus nostrādāju par Sikšņu pamatskolas direktoru, tad sirds sāka
saukt aizvien tuvāk dzimtajai pusei. Pārgāju uz Trapenes
pamatskolu, kas ir arī mana pirmā skoliņa. Paralēli darbojos
vēlētāju apvienībā “Novadnieki”, centos darīt visu
iespējamo, lai skola saglabātu pamatskolas statusu. Bet bērnu
skaits samazinājās un skoliņu nācās pārveidot par sešgadīgo
sākumskolu. Tad jau biju pārcēlies dzīvot savās dzimtajās
mājās, kuras vectēvs ieguva par piedalīšanos Latvijas brīvības
cīņās. Sapratu – vairs negribas mētāties apkārt pa pasauli.
Jau agrāk bija doma – pajautāt, vai Alsviķos nevajag matemātikas
– fizikas skolotāju… Uzzināju, ka skola meklē vadītāju,
sapratu – tas ir mans nākamais izaicinājums.”
Lai
atvieglotu sarunu ar nākamo darba devēju
Vidzemes
Uzņēmējdarbības centra īstenotā iecere “Vidzeme lauž
stereotipus” šopavasar Smiltenes tehnikuma Alsviķu
struktūrvienības audzēkņus un pedagogus saveda kopā ar Latvijas
Mākslas akadēmijas (LMA) Funkcionālā dizaina apakšnozares
profesori Barbaru Ābeli un maģistrantūras studentiem, kuri
kopā ar skolas darbiniekiem viņiem palīdzēja izveidot portfolio
un sagatavoties dialogam ar potenciālajiem darba devējiem. Ir jau
notikušas pirmās darba intervijas, pēc kurām patiesu gandarījumu
piedzīvojuši visi projektā iesaistītie stereotipu lauzēji.
Portfolio
Latvijā ir jauna metode, kā iepazīstināt darba devēju ar
būtiskāko informāciju par sevi. “Portfolio var veidot ikviens.
Ne tikai sociālās atstumtības riskam pakļautie vai cilvēki,
kuriem nepieciešams novērst funkcionālo traucējumu ietekmi uz
darba rezultātu,” uzskata profesore Barbara Ābele. “Portfolio
ir sarunu rīks, kas atvieglo saprašanos un sekmē tā īpašnieka
patstāvību. To var izmantot ne vien darba intervijā, bet arī
stājoties skolā vai iesaistoties sabiedriskā organizācijā. Tas,
atšķirībā no CV, ir personiskāks.”
“Portfolio
ir īpaša iespēja tiem cilvēkiem, kuri pazīstamā vidē jūtas
brīvi, bet, nonākot ārpus tās, iekšēji sastingst,” uzskata
Aivars Maltavnieks. “Šādam cilvēkam dialogs ar nākamo darba
devēju var beigties, tā arī pa īstam nesācies. Portfolio darba
devējs var gūt informāciju, kas rosina uz dialogu un maina pirmo
priekšstatu. Tāpēc noteikti par to izstrādi domāsim arī
turpmāk.”
Skolas
sociālā pedagoģe Ligita Kūle uzskata, ka portfolio rosina uz
godīgu dialogu un ir labs atbalsts ceļā no skolas uz darba dzīvi.
Portfolio
izveidi atzinīgi vērtēja arī aptaujātie Alsviķu
struktūrvienības audzēkņi. Tos izstrādājot, katrs no viņiem
kaut ko iekšēji pārvarējis un, apzinājies savas personības
spēcīgākās puses, jūtas atraisītāks un brīvāks.
“Ideāli,
ja audzēknis sadarbībā ar visu priekšmetu skolotājiem portfolio
sāk veidot jau pirmajā kursā, jo tad tas ir saturiski bagātīgāks
un ietver būtiskāko informāciju par visu apgūto,” uzskata
Barbara Ābele. “Portfolio veido četras daļas. Pirmā –
identitāte – tā ir specialitāte, kuru audzēknis izvēlējies.
Šeit var būt atsauces uz klasisko dzīves un darba gājumu, CV, kam
pievietota fotogrāfija, kurā cilvēks redzams darba vidē. Otrā
daļa – profesija, kurā viņš sniedz informāciju par
profesionālajām iemaņām, kuras mācību laikā apguvis (t.sk. –
par instrumentiem, ar kuriem prot strādāt, par apgūtajām
tehnoloģijām un to, cik ilgs laiks nepieciešams konkrētā darba
veikšanā), par darbiem, kas padodas labāk un arī tiem, kas ne
pārāk…
Trešā
daļa – personība, kas arī darba devējam ir ļoti būtiska, lai
labāk izprastu savu darbinieku. Šajā sadaļā cilvēks var
iepazīstināt ar saviem hobijiem un cilvēciskām kvalitātēm.
Darba devējam par konkrēto cilvēku daudz var pateikt gan tas, ka
viņš brīvajā laikā dejo, spēlē teātri, aizraujas ar
dziedāšanu, gan tas, ka viņš ir uzņēmies atbildību par
noteiktiem darbiem ģimenes saimniecībā.
Portfolio
var pieminēt arī psiholoģiskos aspektus. Piemēram – esmu
sabiedrisks, labprāt strādāju komandā. Vai arī – ja palieku
pārlieku emocionāls, lūdzu atstājiet mani uz brīdi mierā. Var
informēt par veselības stāvokļa izpausmēm un to, kas darba
devējam būtu jāņem vērā, lai tās neapgrūtinātu savstarpējo
komunikāciju vai kādā neizraisītu bailes.
Portfolio
ceturtā daļa – vide – iepazīstina darba devēju ar to, kā
izmantojot minimālus resursus, var parūpēties, lai konkrētais
cilvēks strādājot justos ērti (piemēram, paskrūvēt
augstāk darba virsmu).
Runājot
par vidi, vēlos uzsvērt, ka Alsviķu teritoriālā struktūrvienība
ir labi aprīkota, eiropeiska skola,” atzīst profesore Barbara
Ābele. “Darba devējiem ir svarīgi zināt, ka šie audzēkņi
strādājuši ar ļoti labām tehnoloģijām. Tas attiecas uz visām
jomām, kurās tikām aicināti līdzdarboties – šūšana, apavu
labošana, būvniecība, galdniecība, darbs ar tekstiem. Skola
nodrošina to, ka audzēkņiem tiek sniegtas ne vien teorētiskās
zināšanas, bet viņi paralēli visu laiku mācās arī praktiski –
darbnīcās, reālā darba vidē.”
Jauna
iespēja
“Uzņēmējiem
ir brīvi pieejama informācija par to, kādu finansiālo atbalstu
viņi var saņemt, pieņemot darbā cilvēku ar speciālām
vajadzībām. Taču līdz šim pietrūka zināšanu par to, kādus
jautājumus šādam cilvēkam uzdot darba intervijas laikā un, kas
jāņem vērā, lai komunikācija veidotos veiksmīgi,” pēc
pirmajām uzņēmēju un Alsviķu skolas audzēkņu darba intervijām
Smiltenes tehnikumā atzīst Vidzemes plānošanas
reģiona uzņēmējdarbības speciālists Ģirts Broks. “Jaunie
portfolio šajā ziņā ir liels atbalsts. Iniciatīva “Vidzeme
lauž stereotipus” arī mums pašiem palīdzējusi apzināt
galvenos stereotipus, aizspriedumus un bailes. Ir izveidotas
iestrādes, kā pret tiem cīnīties. Tagad tikai jāstrādā.”
“Pirmoreiz
ieejot zālē, kur gaidīja Alsviķu skolas audzēkņi, tā trīcēja
sirds,” atzīst LMA funkcionālā dizaina apakšnozares 1. kursa
studentes Krista Miltiņa un Aiga Beinaroviča, kuras kopā ar
kursabiedriem Alvi Berngardu, Jāni Ķīnestu un Didzi Jaudzemu,
sadarbojoties ar Alsviķu teritoriālās struktūrvienības
darbiniekiem un audzēkņiem, palīdzēja 13 skolas audzēkņiem
atklāt un definēt viņu labākās prasmes un izveidot portfolio.
“Sākumā audzēkņi bija noslēgtāki, bet ar katru tikšanās
reizi kļuva aizvien atvērtāki. Iepazinām viņus kā ļoti
sirsnīgus, radošus un patīkamus cilvēkus. Stereotipus par
cilvēkiem ar speciālām vajadzībām var lauzt tikai komunikācijā
ar viņiem. Tad tas notiek dabiski un neatgriezeniski. Viens no mūsu
lielākajiem ieguvumiem, iesaistoties minētajā pasākumā, ir tas,
ka esam lauzušas pašas savus stereotipus. Kāds ir galvenais
priekšnoteikums, lai sabiedrībā lauztu ačgārnos priekšstatus? –
Vēlmei to darīt! Viss jau sākas ar sevi,” uzskata jaunietes.
“Vārds
“dizains” visbiežāk asociējas ar skaisti sakārtotu tekstu,
atbilstoši izvēlētām krāsām utt. Šā projekta ietvaros
redzējām, cik būtiska loma, veidojot sociālo dizainu, ir sarunai
un personiskā saskarsmē iegūtajai informācijai.”
Cilvēkiem
jāmācās domāt plašāk!
Pirmajās
Alsviķu skolas audzēkņu darba sarunās ar nākamajiem darba
devējiem piedalījās arī Vidzemes augstskolas projekta
SEMPRE (spējināšana/spēcināšana lauku reģionos) un SIA
“Pieturvietas” pārstāve Hanna Mihailova. SIA “Pieturvietas”
šobrīd kārto formalitātes, lai iegūtu sociālā uzņēmuma
statusu. “SEMPRE projekta ietvaros apzinājām mazāk izsargātās
iedzīvotāju grupas, noskaidrojām kādās jomās viņi varētu
darboties un tā arī radās doma par sociālo uzņēmumu. SIA
“Pieturvietas” būs daudzprofila uzņēmums. Ar savu kafejnīcu,
kurā varēsim pieņemt praksē un ar laiku varbūt arī darbā
Alsviķu struktūrvienības audzēkņus,” stāsta Hanna Mihailova.
“Nodarbosimies ar pasākumu organizēšanu, piedāvāsim bērnu
pieskatīšanas un gida pakalpojumus.”
Uzņēmēja
uzskata, ka stereotipi attiecībā uz cilvēkiem ar speciālām
vajadzībām joprojām ir gana spēcīgi ne vien Vidzemē, bet visā
Latvijā. “Vidzemes Uzņēmējdarbības centrs ar aktivitāti
“Vidzeme lauž stereotipus” ir sava ziņā celmlauži šajā
jomā. Kādi ir populārākie stereotipi, kas būtu jālauž? –
Uzskats, ka cilvēks ar speciālām vajadzībām nevar sniegt
kvalitatīvu pakalpojumu, ka viņi neko nespēj labi izdarīt un
viņiem neko nevar iemācīt. Tās ir muļķības! Daudzi no šiem
cilvēkiem spēj un var daudzas lietas paveikt labāk par vienu otru
veselo. Viņi ir ļoti radoši un daudzpusīgi, tikai cilvēkiem ar
speciālām vajadzībām jāpalīdz noticēt pašiem sev!”
Saskaņā
ar Hannas Mihailovas visdziļāko pārliecību – sabiedrībai ir
jāmācās domāt plašāk. Nevis tikai par peļņu un savu ģimeni.
“Meklējot
sadarbības partnerus, esmu satikusi daudzus jaunus, veiksmīgus un
enerģiskus uzņēmējus, kuri ir gatavi mūsu ieceres atbalstīt un
sadarboties! Tas rosina raudzīties nākotnē ar cerību.”
