“Šonakt
zeme visa nodreb asarās un mokās.
Tur
– aiz restēm gaisma dzisa,
Dievs,
tos glābt stāv tavās rokās!”
25.martā
Ojāra Vācieša Gaujienas pamatskolā notika piemiņas pasākums
“Nesalauztā sirds”, pieminot 1949.gada deportāciju 70.
gadadienu.
Divi
latviešu tautai liktenīgi datumi – 14. jūnijs un 25. marts. Šodien
tā ir vēsture, tie ir fakti, tā ir emociju un pārdzīvojumu jūra.
Kad tiek pārcilātas atmiņas, tek asaras. Tās ir pazemoto sāpes.
Lai šodienas skolēni saprastu tālos notikumus, ir jārunā no
sirds uz sirdi. Ir jāklausās izsūtīto stāsti par viņu tālaika
sapņiem un cerībām, kurām divi datumi pārvilka melnu svītru
pāri, un par to, kā dzīve turpinājās tālu prom no mājām
Sibīrijā, tālajos Austrumos un galējos ziemeļos.
Lai
šodien spētu apjaust 25. marta deportāciju apmērus, jāiedomājas
2018.gada vasarā Dziesmu svētku gājiens – vairāk kā 40 000
priekā starojošu ļaužu. 1949.gada pavasarī no Latvijas izveda
vairāk kā 42 000 cilvēku. Divas latviešu straumes: viena,
izdziedot un izdejojot prieku, otra – dodoties pretī nolemtībai.
Vēstures
lappuses pirms 70 gadiem pārlapoja Gaujienas skolēni Alise Lūse,
Bella Agnija Vāciete, Ance Pakalne, Niks Judenkovs un Austris
Kalniņš. Vēstures skolotāja Līga Bukovska lika ieklausīties
klātesošos mūsu skolēnu vecvecāku, kaimiņu, pazīstamo
gaujieniešu likteņos. Emocionāli pasākumu paspilgtināja mūzikas
skolotāja Dagnija Pakalne.
Mūsu
skolas saimes kopējais ceļš šodien veda arī pie piemiņas akmens
deportētajiem Gaujienas kapsētā. Izskanēja Ernas Monikas
Akmentiņas Sibīrijā rakstītais dzejolis Austra un Nika
izpildījumā. Vēstures skolotāja uzsvēra, ka padomju okupācijas
varas veiktais noziegums pret Latvijas tautu pirms 70 gadiem vairs
nedrīkst atkārtoties. Latvijas tauta nedrīkst pieļaut svešu
virssvaru pār sevi. Pēc Gaujienas pārvaldes vadītājas Inese
Lukjanovičas uzrunas ir klusuma brīdis. Šajā mirklī mēs atdodam
godu tiem cilvēkiem, kas neatgriezās mājās. Pie piemiņas akmens
sagūla ziedi un svecītes.
