Šis gads būs izšķirošs ne tikai piena lopkopībai
Lauksaimniecībā aizvadīts smags gads, jo krasas svārstības tirgus cenās radījušas krīzes situācijas daudzās zemnieku saimniecībās. Turklāt nacionālo subsīdiju apjoms šogad tiek samazināts par 45 procentiem.
Jāskaita katra kapeika
Austrumvidzemes lauku attīstības biroja vadītāja Viola Kaparšmite atzīst, ka pērn neviena nozare nav nesusi lielu peļņu. Viņai ir zemnieku saimniecība, kurā audzē graudus. Tās ieņēmumi un izdevumi veido gandrīz 0. Ja V.Kaparšmite ar vīru nestrādātu algotu darbu, tad nāktos ciest zaudējumus.
“Protams, lietavas ietekmēja ražas novākšanu un līdz ar to arī graudu iepirkuma cenas. Pirmos nokultos kviešus varēja pārdot par 110 latiem tonnu, bet pēc divām nedēļām vajadzēja pārdot par 70 latiem tonnu, jo kūlumā parādījās rozā graudi. Kā būs šogad, to neviens nevar pateikt,” saka V.Kaparšmite.
Viņa atzīst, ka ir jārēķina, kā būtu izdevīgāk – censties iegūt iespējami augstu graudu ražu un nodrošināt atbilstošu minerālmēslu devu uz hektāra vai arī apmierināties ar mazāku ražu un izdevumiem tās ieguvei.
“Ja izaudzē labu ražu, tas vēl nenozīmē, ka būs lielāka peļņa. Ir jāskatās, kādi ir bijuši ieguldījumi,” spriež zemniece. Turklāt vajadzētu 100 hektārus graudaugu uz vienu ģimenes locekli, lai varētu iztikt ar šo nozari. Bet pieredze liecina, ka ir vajadzīgas vairākas nozares, jo nekad nevar paredzēt, kurai būs labvēlīgs gads.
Vai piena lopkopība bankrotēs?
Zemnieku saeimas direktore Rita Sīle aģentūrai “Leta” atzinusi, ka piena lopkopība ir nonākusi depresijā. Šis gads būs izšķirošs nozares nākotnei. Piena cenas lielākajai daļai saimniecību ir krietni zem pašizmaksas – 18,5 santīmiem. Ja tās saglabāsies 14 līdz 16 santīmi par litru piena, tad šī eksporta nozare sabruks. Pat lielām un spēcīgām saimniecībām ir grūti ilgstoši strādāt ar zaudējumiem, bet mazākie zemnieki pārtrauc piena ražošanu.
“Gribu izpildīt piena kvotas, un cauri. Nav vērts par tiem santīmiem cīnīties. Strādāju ar mīnusiem, bet bija noslēgts līgums, tāpēc sakostiem zobiem cīnījos,” pagājušā gada nogalē atzina Ligita Jansone no Kalncempjiem. Kā viņas abas ar meitu iztiks, grūti teikt, jo cita darba sievietei nav.
V.Kaparšmite pieļauj, ka šādā situācijā Pārtikas un veterinārais dienests varētu samazināt prasības zemniekiem, dodot atlaides mazajām kautuvēm un piena ražotājiem.
“Tas nenozīmē, ka nevajadzētu kontrolēt. Taču iespējams, ka varētu atgriezties pie noteikumiem, kādi bija pirms vairākiem gadiem. Turklāt nav jau noslēpums, ka zemnieki savu produkciju tirgo mājās. Vajadzētu paiet soli pretim, lai būtu izpildītas gan sanitāri higiēniskās prasības, gan varētu tirgot pienu un citu produkciju,” skaidro V.Kaparšmite.
Kooperācija samazina izmaksas
Lai nevajadzētu katram domāt par kombinētās lopbarības sagādi, vairāki saimnieki var kooperēties. Balvu rajonā ir zemnieku saimniecība “Kotiņi”, kurā ražo dažādus spēkbarības maisījumus – ar pupām, zirņiem, rapsi… Salīdzinājumā ar individuālo uzņēmumu “Klijānu” maiss maisījuma maksā par 6 latiem mazāk.
“Jā, Balvi ir patālu. Taču vairāki zemnieki var vienoties par kopēju braucienu pēc spēkbarības. Šajos kritiskajos apstākļos nevajadzētu izmantot ērtāko variantu, lai spēkbarību pieved klāt,” spriež V.Kaparšmite.
Viņa secina, ka līdz šim nav izdevies panākt bioloģisko zemnieku saimniecību kooperāciju, taču cer, ka krīze liks meklēt kopējus risinājumus. Kooperācija ir veids, kā mazināt ražošanas izmaksas un panākt labākas iepirkuma cenas produkcijai. Turklāt kopā vieglāk var atrast jaunus eksporta tirgus zemnieku saražotajam.
