1949.gada 25.marts. Latvijas melnākā,
drūmākā diena, ko piedzīvoja un pārdzīvoja latviešu tauta
pirms 65 gadiem. Kad no dzimtajām sētām, Latvijas pilsētām un
laukiem uz Krievijas tundru un taigu padomju varas aizstāvji
varmācīgi aizveda tūkstošiem cilvēku, lai nolemtu viņus
iznīcībai. 1949.gadā laikā no 25. līdz 29.martam Alūksnes
rajonā uz Sibīriju repatriēja 468 ģimenes, tai skaitā 892
sievietes, 132 bērnus vecumā līdz septiņiem gadiem, 68 bērnus
vecumā no septiņiem līdz 16 gadiem, 250 sirmgalvjus vecumā virs
60 gadiem. Ceļā uz izsūtījuma vietu mira 11, bet atrodoties
izsūtījumā – 173 mūsu cilvēki.
Alūksnes novada domes priekšsēdētājs
Arturs Dukulis uzrunājot sanākušies piemiņas brīdī pie Mātes
tēla, atzina, ka 20.gadsimta četrdesmitie gadi Latvijas
iedzīvotājiem bijuši nesaudzīgi. “Desmitiem tūkstoši cilvēku
bija spiesti pamest savas mājas, šķirties no ģimenēm, atstāt
likteņa varā saimniecības. Kā pavasara ūdeņi ir aiztecējuši
65 gadi, kopš Latvijas ļaudis piemeklēja kārtējā vardarbīgā
masveida izsūtīšana. Laikā, kad pēc ziemas nāca pavasaris un
dabas atmoda, tā vietā, lai sāktu pavasara darbus, mūsu cilvēkiem
nācās atvadīties no dzimtenes un doties nezināmā ceļā.
1949.gada 25.marts ir datums par kuru daudziem Latvijas ļaudīm ir
skarbas atmiņas. Tūkstoši cilvēku aizvesti ar rūgtumu piespiedu
kārtā atstāta Latvijas zeme. Neziņas pilnas acis, sirdīs
apņemšanās izturēt un atgriezties mājās. Arī Alūksnes novada
dzimtas ir pārcietušas smagās represijas tautības, darba
mīlestības vai pārliecības dēļ. Daudzi mūsu novada ļaudis
tika izsūtīti svešumā, tālu prom no dzimtenes un neatgriezās.
Tālais ceļš paņēma daudzus, tādēļ godināsim visus, kuri
atdusas svešā zemē. Daudzi izdzīvoja un atgriezās, tāpēc dosim
spēku un atbalstu tiem, kuri vēl tagad ir mūsu vidū. Piemiņa ir
svēta un mūsu tauta prot to saglabāt. To, cik trausla ir viena
cilvēka un vienas brīvas valsts dzīvība, mēs redzam arī
mūsdienās. Tādēļ šīs svētības jāsargā. Mūsu cilvēki ir
mūsu Latvijas valsts,” pauda A.Dukulis.
“Šoreiz visīpašāk gribu sveicināt
tos mazos, kuri šoreiz pēc ilgiem laikiem mūs pagodināja ar savu
klātbūtni. Paldies par izjusto dzeju, ko viņi runāja. Paldies
gribu teikt arī skolotājiem, mācību iestāžu vadītājiem,
skolēniem, kuri mācās vecākās klasēs. Cik tas ir mīļi un
jauki, ka mēs vismaz vienā dienā varam būt visi kopā, nešķirojot
paaudzes, gadus, bet mēs esam visi kopā, tajā skaitā mūsu
Kājnieku skolas pārstāvji. Es tiešām jūtos tā, ka esmu savā
valstī, savā zemē un ka man apkārt skan mūsu latviešu valoda,
kura ir viena no senākajām. Galvenais, kas mani iepriecina – ka
27 augstākajās mācību iestādēs dažādas valstīs studē, mācās
latviešu valodu. Tas kārtējo reizi liecina, ka mūsu valoda nav
suņu valoda, kā man pirms kādiem gadiem to teica,” atzina
represēto kluba “Sarma” vadītāja Dzidra Mazika.
