Zobārstniecības pakalpojumi ir nepieciešami ne tikai pilsētās
dzīvojošajiem, bet arī reģionu cilvēkiem, tā uz jautājumu – kādēļ
izvēlējies atvērt praksi mazajā Apes novadā un Apes pilsētā, atbild
zobārsts, zobu ķirurgs un protēzists Igors Isankovs. Otrs viņa arguments
– reģionu cilvēki par sniegtajiem pakalpojumiem izjūt pateicību, tādēļ
strādāt reģionos esot prieks.
Rīgā konkurence sīva
I.Isankovs
praksi Apē, D.Ozoliņa Apes vidusskolas telpās, atvēra nesen – pirms
nepilna gada. Tomēr apeniešiem viņš nav svešs. Jau vairākus gadus viņš
pacientus pieņēma kolēģa zobārstniecības praksē Gaujienā, kur pacienti
braukuši arī no Apes. “Apē praksi gribēju atvērt jau sen, taču apstākļi
izveidojās tā, ka sāku strādāt Gaujienā un tā vietā atvēru praksi
Aknīstē. Līdz ar prakses atvēršanu Apē pacientus Gaujienā vairs
nepieņemu,” saka jaunais zobārsts. I.Isankovs ir rīdzinieks, dzimis,
audzis un studējis Rīgā, un arī studiju gados strādājis Rīgā. Tomēr,
saprotot, ka zobārstu konkurence Rīgā ir pārāk sīva, lūkojies reģionu
virzienā. “Rīgā jauniem zobārstiem sevi pierādīt ir ļoti grūti, tādēļ
tikko studijas beigušiem zobārstiem iespēja sevi pierādīt un iegūt
klientus ir, atverot prakses vietas lauku reģionos,” stāsta viņš.
Dodas strādāt uz Norvēģiju
Viņš
priecājas, ka darbs ar reģionu cilvēkiem esot patīkams, jo cilvēki viņa
ierašanos gaida un novērtē. “Lauku reģionos ir zobārstu trūkums, tādēļ
cilvēki ir priecīgi par katru jaunu speciālistu. Rīgā tā nav. Tur
konkurence ir liela. Man ir iespēja strādāt, palīdzēt cilvēkiem, un viņi
ir priecīgi, ka var saņemt pakalpojumu tepat savā pagastā vai pilsētā.
Nevar noliegt – jauniem speciālistiem tā ir iespēja gūt pieredzi, jo,
tikai strādājot, tā uzkrājas. Rīgā šo iespēju ir mazāk. Cilvēki ir
atsaucīgi un saprot, ka zobārsts grib palīdzēt, tādēļ reizēm nebaidās
arī ļauties eksperimentiem, izmēģinājumiem, kas dod iespēju glābt zobu
nevis izraut,” stāsta I.Isankovs. Šobrīd I.Isankovs sniedz
zobārstniecības pakalpojumus Apē, Zasā, Aknīstē, Bauskā un Rīgā, kā arī
Norvēģijā, kur izveidojis un iekārtojis prakses vietas. Zobārsts
neslēpj, ka ir grūti apvienot darbu tik dažādās vietās, bet pagaidām tas
izdodas veiksmīgi. Dienās, kad viņš nav savās izveidotajās prakses
vietās, tur strādā citi speciālisti. Tā Apē trīs dienas mēnesī pacientus
pieņem arī zobārsts – ortodonts Lolita Pontaga.
Arī laukos modernas prakses
Katru
mēnesi četras dienas mēnesī viņš strādā Apē, bet divas nedēļas
I.Isankovs strādā Norvēģijā. “Kādēļ Norvēģija? Jo tur viss ir stabili.
Diemžēl tā ir – situācija valstī liek braukt prom. Daļēji vēl esmu te,
Latvijā, jo man patīk cilvēki reģionos. Viņi ciena to, ko dara zobārsts.
Nedaru to tikai tādēļ, lai nopelnītu lielu naudu. Latvijā man patīk,
bet nespēju nopelnīt tik, lai varētu attīstīties. Zobārstu kursi maksā
ļoti lielu naudu, bet es gribu turpināt mācīties, kļūt par vēl labāku
speciālistu,” stāsta viņš. Arī kabinetu aprīkošana ar mūsdienu
tehnoloģijām prasot savus ieguldījumus. Kabinets Apē ir mūsdienīgi
iekārtots, uz vietas ir rentgens. “Tas ir stereotips, ka laukos ārstu
kabineti ir nemoderni. Arī Apē man kabinetā ir rentgena aparāts, lai
operatīvāk varētu sniegt cilvēkam palīdzību,” skaidro zobārsts.
Bērniem bojāti zobi
Zobārsta
pakalpojumi Apē ir pieprasīti, reizēm esot jāgaida rindā pat divi
mēneši. “Daudz ir bērnu, un diemžēl bērniem ir slikti zobi. Ir bērni,
kuriem no 20 piena zobiem ar caurumiem ir 15 zobi! Diemžēl dziļi bojāti
ir arī pastāvīgie zobi. Reti kuram bērnam nav neviena cauruma zobos.
Kaut ko ietekmē ģenētika, bet kaut kur grēko arī vecāki, dodot bērnam
daudz saldumu un nepārbaudot, cik tīri bērns iztīra zobus. Vecākiem ar
bērniem vairāk jāsadarbojas. Turklāt vecākiem nevajadzētu biedēt bērnus
ar savu slikto pieredzi – nevajag teikt, ka zobārsts ir slikts un tev
sāpēs. Tā vietā vajadzētu apmeklēt zobārstu divas reizes gadā arī tad,
ja nav sūdzību. Tad arī pie zobārsta nesāpēs, un bērns pieradīs.
Tehnoloģijas ir attīrījušās, un zobārsta apmeklējums var būt patīkams,”
stāsta zobārsts.
Jāuzsver – šis ir pirmais gads, kad zobus bērni Apē
var labot par valsts kvotām, iepriekš novadam kvotas nebija. “Vecāki
paši nevar novērtēt, cik veseli ir bērna zobi. Ja no skata zobs izskatās
smuks un balts, tikai ārsts pamanīs, ka sānos vai starp zobiem sāk
veidoties caurums. Tādēļ pie zobārsta jānāk regulāri, turklāt tas ir
bezmaksas pakalpojums,” skaidro zobārsts.
Vai tikai tad, kad sāp?
Nepareizi
esot domāt, ka pie zobārsta jānāk tikai tad, kad sāp. “Ja sāp zobs, tad
diemžēl arī labošana sāpēs. Tā rodas trauma jeb negatīva attieksme pret
zobārstu. Sāpju gadījumā neviens zobārsts nevarēs izdarīt tā, lai
nesāp. Ja ir akūti iekaisis zobs, tas jebkurā gadījumā sāpēs. Neslēpšu,
ka arī man pašam ir negatīva pieredze ar zobārsta apmeklējumu bērnībā un
tieši tādēļ izlēmu mācīties par zobārstu – lai citiem bērniem pirmā
pieredze būtu labāka, nekā bija man. Es būšu tas, kurš traumas neradīs.
Pret bērniem izturos saprotoši un draudzīgi. Lai arī tas bija pirms 24
gadiem, ļoti spilgti atceros, kā caur sāpēm man rāva zobu. Es tā nedaru.
Būt zobārstam – tam ir jābūt aicinājumam. Gluži kā māksliniekam – ja ir
iedvesma, tad sanāks. Ārsts nevar būt tendēts tikai uz naudas
pelnīšanu, ir jābūt aicinājumam palīdzēt. Jā, zobārstniecība ir naudīga
profesija, bet nauda nevar būt galvenais,” saka viņš.
Katram sava pieeja
Atbildot
uz jautājumu, kādēļ prakses izvēlas atvērt skolās, I.Isankovs stāsta,
ka zobārstu praksēm ir jāatbilst standartiem – jāparedz iespēja praksē
nokļūt cilvēkiem ratiņkrēslā, jābūt pielāgotām tualetēm. Un skolās
lielākoties tas viss jau ir. Otrs labums – bērni pierod pie zobārsta
esamības turpat skolas telpās, un ārsts vairs neliekas kā kaut kas
biedējošs. “Cilvēku attieksme pret zobārstu mainās. Ne tikai bērni
lielākoties ir atsaucīgi un nāk ar prieku, bet mainās arī pieaugušo
attieksme. Ir ļoti grūti pieaugušajiem “iestāstīt”, ka jāapmeklē arī
higiēnists. Pamazām tas izdodas, bet joprojām ir cilvēki, kam liekas, ka
zobakmens ir norma. Tādēļ katram klienta jārod sava pieeja. Stāstam un
mudinām mainīt paradumus. Piespiest nevaram. Atnāks, kad sāpēs,” saka
I.Isankovs.
Plašāk par zobārstu pieejamību Alūksnes un Apes novados lasi
“Alūksnes Ziņu” 2018.gada 18.maija numurā!
