Speciālisti apgalvo, ka mūsdienu pasaulē vientulība ir primārā problēma. Tomēr tas, ko mēs saprotam ar vientulību, nebūt nav tik viennozīmīgs. Kāds var būt viens pats, bet nejusties vientuļi. Un pretēji – kāds var būt vientuļš, kaut arī nekad nav viens pats. Tātad vientuļš jeb viens pats un vientuļš, tas ir, pamests, ir divas dažādas lietas.
Kas tad ir vientulība? Lai labāk izprastu mūsu pārdomu būtību, ir jāsāk ar šo jautājumu. Uzreiz jāsaka, ka vientulība ir cilvēka dabas un eksistences neatņemama sastāvdaļa. Būt cilvēkam nozīmē būt vientuļam, patstāvīgam.
Mēs nevaram nošķirt vientulību un cilvēku – tāpat kā nevaram nošķirt galvu un seju, divriteni un ķēdi, rakstāmmašīnu un lenti. Bieži vien cilvēki vientulību uztver kā kādu smagumu vai sāpes, kā kaut ko tādu, ko vajag nekavējoties likvidēt. Kas tā domā, tas nesaprot problēmas būtību. Vientulība nenozīmē atstātību, pamestību. Daudzi cilvēki paši meklē vientulību un uztver to kā lielu dāvanu. Palikt vienatnē, vismaz uz pāris stundām nedēļā, nebūt nodarbinātam ne ar ko citu; izmantot laiku tikai sev, kad var nodoties savām domām; nodarboties ar to, ar ko tajā brīdī vēlies – tas viss patiešām ir kā dāvana – vientulības dāvana.
Māte Terēze saka, ka lielākā mūsdienu slimība nav lepra vai tuberkuloze, bet gan sajūta, ka nevienam neesi vajadzīgs.
Vientulību var izraisīt sociālā izolētība, vecie cilvēki neatrod savai personībai sociālu jēgu, jūtas nekam nederīgi un atstumti no sabiedrības. Rodas jautājums, kā vecie cilvēki reaģē uz vientulību? Arī šeit vientulības pētniekiem ir savs redzējums. Lai atraidītu vientulības izjūtas vecie cilvēki var uzmācīgi pieprasīt sev uzmanību no apkārtējiem, ģimenē, tas atkal izraisa citu cilvēku neizpratni, turpinās attiecību samezglošanās, un tādā veidā tiešām visi sāk no vērsties no vecā cilvēka, jo neizprot viņa paniku, bailes un vajadzību pēc emocionāliem kontaktiem, mīlestības, sevis atzīšanas. Arī nevainīga alkohola lietošana aiz gara laika var beigties ar to, ka vecais cilvēks pats sevi izslēdz no sociālās dzīves.
Lai pievērstu uzmanību, pat stāvot lielveikalā, velta dzēlīgas piezīmes visiem, kas parādās redzeslaukā, žēlojas par to, ka jāgaida, kritizē kasieri, veikala vadību, valdību.
Tā vietā, lai meklētu sabiedrību, savu robežu iespējās sniegtu kādam atbalstu un to saņemtu arī pretī, šādi cilvēki arvien vairāk attālinās un izolējas, taču noliedz savu problēmu – vientulību, atstumtību, kas viņus nomāc. Pētījumi rāda, ka cilvēkiem ir tendence atraidīt vientuļus cilvēkus, jo viņi izturas vientuļi, un tas tikai pastiprina vientuļnieka bažas, uzsākot attiecības. Vientulības sajūta izpauž dziļu iekšēju diskomfortu, ko nepieciešams atrisināt. Vientulību ārstē attiecības. Tomēr vientulība ir pārvarama. Ir jādzīvo un vairāk jāuzsver, un jāizceļ labais, no visa negatīvā pēc iespējas ātrāk jāatvadās. Mēs esam tas, kas mums apkārt, un mēs esam tur, kur mēs gribam būt.
