«Cilvēks ir un paliek vientuļš, jo piedzimst viens un vienam arī jānomirst. Pārējo laiku no dzimšanas līdz nāvei mācāmies sadzīvot ar citiem, kas ir ļoti būtiski, jo, patīk mums vai ne, ienākam pasaulē, kur jau ir visdažādākie cilvēki,» atzīst psiholoģe Inese Kapsutjanska, pārdomājot jēdzienu “vientulība”, kas brīžam slēptāk, brīžam atklātāk seko līdzi katram, vienu graujot, bet citu svētījot. Kur īsti ir robeža?
Pie sevis mājās
“Atceroties Zentu Mauriņu, viņa min trīs veidu vientulību – pamestību, kas veidojas, kad cilvēks nevar pielaist sev klāt citus un arī pats nespēj aiziet pie viņiem, piemēram, psihiskā slimībā, atstātību, ko daudzi izjūt, dodoties peļņā uz ārzemēm un atstājot ierasto vidi un tuviniekus, kā arī vientulību, kas vajadzīga, lai atrastu sevi un radītu. Mauriņa runā, ka cilvēkam nepieciešams šis pozitīvais vientulības laiks, kad atnāk pie sevis mājās. Visu dienu joņojot, skrienot un mēģinot paspēt, neatliek daudz laika, lai pietuvotos savām domām un jūtām,” turpina psiholoģe, akcentējot vientulības labo dabu. To īpaši uzsvērusi arī psihoterapeite Klarisa Pinokiola Estes, aicinot izmainīt laiku un atgriezties punktā, kur cilvēks jūtas vislabāk, ieklausīties, sadzirdēt, pabūt kopā ar sevi, lai saprastu, kādas ir būtiskākās intereses un vajadzības, no kā noteikti negribētu atteikties. Ja tā visa pietrūkst, draud novalkātība, atzīst I.Kapustjanska.
Nastu nesējs ēzelis
“Bieži vien sievietes stāsta, cik ārkārtīgi grūti viņas strādājušas un pat ne sev piemērotu darbu, bet nav varējušas apstāties un saprast, ka virzās uz izmisuma un veselības sabojāšanas pusi. Vairs nezinu, kas esmu – kalps darbā, vecākiem, tuviniekiem un bērniem. Nastu nesējs ēzelis! Taču apstāties ir ļoti grūti, jo visu laiku iets “automātā”. Lai tas notiktu, dažkārt jānāk slimībai vai traumai (par ko var pateikties Dievam) – cilvēks vairs nevar strādāt, guļ gultā un pēkšņi ierauga!” stāsta psiholoģe, uzsverot, ka vientulības laikā, kas ir ļoti vajadzīgs, svarīgi saprast, ko dzīve no manis prasa. Tas īpaši būtiski ļaudīm, kuriem jau pāri 40, 50 un 60 gadiem – jaunāki domā, ka viņiem vēl mūžība priekšā, smej Inese.
Kura loma vislielākā?
Auglīgajā vientulībā būtiski ieraudzīt ne vien savas dzīves uzdevumus, bet arī lomu, no kā lielā mērā atkarīga savstarpējo attiecību kvalitāte. Tā savukārt ceļ tiltus pie citiem cilvēkiem, kas spēj mūs pasargāt no postošās vientulības un pamestības. “Bieži vien mēs pieņemam vienu lielu lomu – darbinieks -, bet kāda es esmu kā māsa? Kā iet manam brālim, ar kuru tiekos reti un pavirši, vai zinu, jūtu un saprotu viņu? Kas notiek manās attiecībās ar bērniem? Vai pietiek, ja tikai pajautāju, kā skolā gāja, izmācījies, paēdi? Un kāda esmu kā meita saviem vecākiem? Maza mazītiņa?” jautā I.Kapustjanska, paužot pārliecību, ka viena no svarīgākajām lomām ir tā, ko izdzīvojam partnerattiecībās. “Kāda esmu kā sieviete? Ko varu otram dot? Ko manī vajadzētu vēl mainīt, piepildīt, sajust un atpazīt?” turpina Inese.
Kā divi vilcieni stacijā
Lai gan vientulība spēj celt un nest saldus augļus, daudzi no tās arī cieš. “Mēs nespējam veidot ilgstošas, veselīgas attiecības, tas veicina atsvešinātību. Spējam satikties uz kādu brīdi, saskrieties kā divi vilcieni stacijā, lai trauktos tālāk. Brīžiem vien piedzīvojam tādus kā dvēseles uzplaiksnījumus, izrāvienus, kad vēlamies būt kopā ar kādu, apskaut, izpaust mīlestības siltumu, lai atkal atgrieztos savā krastā!” atzīst psiholoģe. Šādam attiecību scenārijam ir vairāki iemesli, piemēram, piedzīvota vilšanās un attiecību sabrukums. Cilvēks izvēlas bēgt vientulībā, jo baidās no citiem, neuzticas, jūt lielu aizvainojumu. “Šāda vientulība ir graujoša, jo cilvēks pats uztaisījis robežu. Viņam gan šķiet, ka citi ir tie ļaunie, nedzirdīgie un neiejūtīgie, tāpēc attaisno sevi, dusmojoties uz pārējiem, norobežojoties, atsvešinoties un negribot saredzēt, ka daudz atkarīgs arī no paša. Ja cilvēks jūtas vientuļš, viņš to pats savām rokām uzcēlis!”
Pamestību veicina ne tikai vilšanās attiecībās, nespēja citam dot sirds siltumu, bet arī paviršība. «Bieži vien sarunās izvēlamies virspusēju “bla, bla, bla” līmeni, vieglas tēmas, piemēram, par šausmīgiem dakteriem un nejēdzīgiem pārdevējiem, kurās katram ir ko teikt,” min I.Kapustjanska, piebilzdama, ka vientulību izraisa arī zudušas ģimeniskas saites – ja vien būtu vieta, kur reizi mēnesī visiem sabraukt, lai būtu kopā! Tomēr vai šajā grūtajā laikā tiecamies pēc otra vai paliekam savā alā un sāpēs, turamies savā vientulībā? Jautājumi, uz kuriem atbildes jāatrod sevī!
