Lai piena ceļš no govs līdz patērētājam kļūtu lētāks un nevienam nedraudētu noslīkšana pārprodukcijā, nopietnas reformas ir nepieciešamas gan pārstrādātāja, gan tirgotāja posmā. Tomēr jāmainās ir arī zemnieku saimniecībām, jo govju skaita ziņā Latvija ir pašā astes galā, tālu ir arī «pienīguma» griesti. Konkurētspējai par labu nenāk arī tas, ka Eiropas Savienības tiešo maksājumu sarakstā mūsu zemnieki vēl vismaz tuvākos četrus gadus būs pašās beigās.
Zemāk par pašizmaksu
Sausām kājām no piena krīzes Latvijā neizbridīs neviens — vispirms tā atsaucas uz pārstrādātājiem un tad uz zemniekiem, un jau rudenī statistika par piensaimniekiem varētu būt krietni citāda. «Pirms pusotra gada cenas tirgū bija fantastiskas un zemnieki dzīvoja kā nieres taukos. Labajos laikos visi mīnusi zem tauku slānīša tiek noslēpti, atliek tikai kaut kam nošūpoties. Tagad ir laiks, kad izkristalizējas, kurš ir spējīgs ražot un kurš nav,» saka Valmieras piena valdes priekšsēdētājs Rolands Gulbis. Ražošanai saimniecībās vajadzētu būt efektīvākai, un tas attiecīgi mazinātu pašizmaksu, kas īpaši asi ir jūtams krīzes apstākļos. Vēl pirms pusotra gada piena iepirkuma cena bija tuvu 30 santīmiem, patlaban augstākais iespējamais ir 17—18 santīmu. Tikmēr Latgales pusē dzirdēts par sešu santīmu iepirkuma cenu, norāda Zemnieku saeimas pārstāvji. Tikmēr 17 santīmiem vajadzētu būt nevis augstākajai, bet vēlamajai cenai par litru piena, uzskata Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Cimermanis. Viņš norāda — viena litra pašizmaksa patlaban svārstās no 14 līdz 22 santīmiem saimniecībās, kurās govju skaits pārsniedz 30. Mazajās saimniecībās tā ir no 8 līdz 15 santīmiem par litru.
Lielākus ganāmpulkus
Pasaules tendences ir skarbas — lai zemnieks saglabātu savu dzīves līmeni, tam reizi 20 gados ir jādubulto ganāmpulks, saka piena kooperatīva Trikāta KS valdes loceklis Uldis Krievārs. Pēc Zemkopības ministrijas datiem, Latvijā ir ap 89% sīko fermu jeb saimniecību, kurās govju skaits nepārsniedz piecas. No Baltijas valstīm priekšzīmīgi rādītāji šajā ziņā ir igauņiem, kuriem vidējo ganāmpulku veido 81 govs, kamēr latviešiem — 4,7. Lielie piena kombināti kā ideālo piegādātāju raksturo saimniecību ar vismaz 50 govīm.
Mazie jūtas drošāk
Patlaban tieši niecīgās saimniecības ir tās, kas ir drošākās pozīcijās. Mazās fermas noturas, jo par savu darbu maksā sev mazāk, nekā citur varētu nopelnīt, un nolieto iepriekš sagādātos pamatlīdzekļus līdz nullei, neieguldot atpakaļ resursu atjaunošanā, uzskata U.Krievārs. Sociālajam budžetam tas patlaban runā par labu un rindas pēc pabalstiem pie Labklājības ministrijas institūcijām sīkie piensaimnieki neveido, tomēr domājot par ilgtermiņa stratēģiju, jautājums paliek neatbildēts — visiem pa drusciņai vai atbalstīt tikai vidējos un lielos? Ja zemnieki ir sadrumstaloti un vāji, tad tie nevar vienlīdzīgi runāt ar pārstrādātājiem. Arī efektivitātes rādītājiem tas nāktu par labu, uzskata ekonomists Uldis Osis. Salīdzinot ar Igauniju, kur vienas govs vidējais izslaukums ir 7390 kilogramu gadā, Latvijā šie rādītāji atpaliek par 26%.
