Četru cilvēku kuplajā Zavadsku ģimenē katrs ir ar savu raksturu. Tētis Uģis (36) izceļas ar bardzību, dēls Kalvis (15) – nosvērtību, jaunākajai meitai Danielai (11) piemīt prasme izvilināt no vecākiem visu, ko vien sirds kāro, bet māmiņa Irita (34) nereti kļūst par vidutāju un samierinātāju brīžos, kad starp vecāko un jaunāko paaudzi izceļas konflikti, ko pašu spēkiem neizdodas atrisināt. Arī ikdienā katrs no viņiem ir aizņemts ar savām lietām. Tētis strādā auto servisā, māmiņa darbojas tirdzniecībā, Kalvis mācās Alūksnes vidusskolas 9.klasē, ārpus stundām apmeklējot vēstures pulciņu, bet Daniela apgūst zinības Alūksnes pilsētas sākumskolas 5.klasē un Alūksnes mākslas skolā. Tiesa, lai cik dažādi katrs no viņiem arī nebūtu, ir lieta, kas viņus visus vieno. Tā ir apvidus loka šaušana, kas kļuvusi par Zavadsku ģimenes kopējo vaļasprieku.
Līdz ausīm dubļos
Par loka šaušanu ģimene ieinteresējusies, kad izlasījusi laikrakstā par Alūksnes loka šaušanas sporta kluba „Ziemeļnieks” rīkotajām sacensībām Alūksnes muižas parkā pagājušā gada vasarā. Vērot sacensības klātienē gan nav sanācis, jo tieši tobrīd viņi atradušies laivā uz ezera, cenšoties aizsākt citu kopējo vaļasprieku – makšķerēšanu. Šī iecere piedzīvojusi fiasko. „Visas zivis Alūksnes ezerā izrādījās izķertas. Mums vairs nekas nepalika,” joko māmiņa Irita, skaidrojot, kāpēc makšķerēšana kļuvusi par vienas vasaras vaļasprieku. Gluži citādi sanācis ar loka šaušanu. Kad gada sākumā Uģis iepazinies ar „Ziemeļnieka” vadītāju Kasparu Aigaru, abi vecāki nolēmuši pamēģināt praksē, ko īsti tas nozīmē.
Iegādāti pirmie divi loki un maijā aizbraukts uz pirmajām sacensībām Igaunijā. „Pirmās sacensības ir tās, kas visspilgtāk palikušas atmiņā,” atzīst Irita. Sacensībās piedalījušies visu trīs Baltijas valstu pārstāvji, kā arī viesi no Somijas. Sacensības ilgušas trīs dienas. Trase bija izveidota pa kalnainu reljefu, turklāt ik pa laikam lija lietus. „Visi bija nostaigājušies līdz ausīm dubļos. Reljefs tāds, ka augšā pa kalnu nemaz uzkāpt nevarēja. Organizatoriem nācās novilkt virves gar malu, lai kaut kur varētu tikt,” atceras Uģis. Distance vijusies vairāku kilometru garumā. Pirmajā dienā trasē izvietoti 28 gumijas zvēri, bet nākamajā garo apli nācies veikt dubultā.
„Tā bija „Muzeju nakts” diena. Kad vakarā atgriezāmies mājās un Kalvis prasīja, vai mēs nevēlamies aiziet uz kādu pasākumu – par to pat domāt negribējās! Bijām tā noguruši, ka līdz gultai knapi tikām,” piedzīvotajā dalās Irita. Vienā no sacensību dienām līdzi paņemta mazā Daniela, kas kļuvusi par māmiņas „ieroču nesēju”. „Viņai arī iepatikās. Sāka prasīt pēc sava loka,” saka Uģis. Danielai loks iegādāts Igaunijā pēc pasūtījuma. „Tas nav tā, ka tu aizej uz veikalu un nopērc. Latvijā to nemaz nevar izdarīt. Nav mums tāda piedāvājuma,” norāda Irita. Kad Uģis iegādājies sev jaunu loku, proti, pārgājis no šaušanas ar garo angļu loku uz kompaktloku grupu, vecais atdots dēlam Kalvim un nu visa ģimene varējusi braukt uz sacensībām kopā.
Pārdzīvo trīs dienas
Atskatoties uz aizvadīto sezonu, ģimene var lepoties ar dalību neskaitāmās sacensībās, kas notikušas Latvijā, Igaunijā un Lietuvā. No katrām sacensībām mājās pārvests vismaz viens diploms. Sezonas izskaņā to kļuvis tik daudz, ka ar diplomiem iespējams noklāt galdu. Lai gan piedaloties sacensībās primārais nav augstu vietu izcīnīšana, nozīme ir arī konkurencei un sacensību garam. Jau pirmajās sacensībās Uģim no maksimālajiem 560 punktiem izdevies iegūt tuvu pie 500. „Jau ar pirmo reizi tā lieta aizgāja. Varbūt tas to azartu arī uzdzina uzreiz,” viņš spriež. Par sezonas galveno mērķi izvirzīts pietuvoties punktu skaita ziņā kādam igaunim. „Igauņi ļoti labi šauj. Patiesībā pirmajā reizē pat brīnījos – kā tik precīzi var trāpīt mērķi?! Sāku lēnītēm vilkt līdzi. Uzstādīju sev mērķi – man tam igaunim ir jātiek līdzi. To es arī izdarīju šajā sezonā. Vienās sacensībās ieguvām vienādu punktu skaitu – 540, kas ir mans līdz šim augstākais rezultāts,” atklāj Uģis. Izaugsme jūtama arī pārējo ģimenes locekļu sniegumā.
Uģis par savu mērķi izvirzījis pietuvoties punktu skaita ziņā igaunim, bet Irita nolēmusi rezultātu ziņā apsteigt vīru. Līdz šim augstākais rezultāts bijis 524 punkti, taču reiz pat radusies izdevība apsteigt vīru. „Ja nebūtu izlaidusi vienu mērķi, man būtu augstāks rezultāts. Kad atskārtu savu kļūdu, trīs dienas nespēju nomierināties un pārdzīvoju,” smejoties atceras Irita. Jautāta par interesantākajiem momentiem, viņa min, ka gadījušies arī Robina Huda izgājieni, iešaujot vienu bultu otrā. Kuriozi gadījumi piedzīvoti vasarā, kad termometra stabiņš pārsniedz 30 grādu atzīmi. Tas noticis Alūksnē sacensībās, kurās visiem dalībniekiem noteikts obligātais ģērbšanās stils – viduslaiku tērpi. Dažus māmiņa sašuvusi pati saviem spēkiem, bet citi iegādāti veikalā. Viens no tādiem bijusi Danielas kleita ar piecām apakšsvārku kārtām. Pēc sacensībām kājas bijušas izmirkušas no sviedriem. Savukārt tētis Uģis bijis no tiem, kas nav laidis garām izdevību ielēkt sacensību vidū ar visām drēbēm dīķi, gar kuru vedusi trase.
Tiek pie skolotāja
No vasarā notikušajām sacensībām ģimene min ne vienu vien atcerēšanās vērtu brīdi. Tiesa, vērtīgākais, ko sniedz loka šaušanas sacensības, esot jauni paziņas, draudzīgā atmosfēra, uzturēšanās svaigā gaisā un relaksācija no ikdienas rūpēm. „Mani vairāk interesē, lai to “cieto disku” patīra, kā es te parasti smejos,” atzīst Irita. „Tiklīdz paņem rokās loku un izej trasē, pilnīgi viss apkārt kļūst mazsvarīgs – nevienas citas domas vairs nav, kā tikai koncentrēšanās uz trāpīšanu mērķi un punktu iegūšanu.” Abiem jauniešiem tā ir iespēja pilnveidot savas svešvalodu zināšanas. Piedaloties sacensībās, dalībnieki sadalās vairākās mazās grupiņās. Tā kā dalībnieku vidū parasti ir gan latvieši, gan igauņi, bieži nākas komunicēt tikai angļu vai krievu valodā. „Vienreiz vispār sanāca tā, ka visu dienu angliski norunāju, ne vārda latviski nepasakot,” atceras Kalvis. Savukārt Daniela ieguvusi sev skolotāju. Tas ir alūksnieša Gunta Meleča brālis Andris, kurš brīvajos brīžos pamāca, kā pareizi šaut, lai precīzāk trāpītu mērķī. „Sākumā bija grūti. Es visu laiku roku laidu līdzi, tāpēc bulta mainīja virzienu,” skolotāja atklātajos knifiņos dalās Daniela.
Visa ģimene ir pārliecināta, ka šis būs vaļasprieks, kas tiks piekopts arī nākamajā gadā. Tā kā loka šaušanā aktīvākais sacensību laiks ir vasara, šobrīd tiek domāts, kā nepazaudēt sasniegto meistarības līmeni ziemas periodā. Vienlaikus tā ir arī iespēja pavadīt visiem laiku kopā. Ikdienā katrs vairāk vai mazāk ir aizņemts ar savām lietām, tad, dodoties kopīgos izbraukumos, ikdienas rūpes tiek atstātas mājās. „Dažkārt ir tā, ka uzliec uz pieciem modinātāju, lai varētu paspēt uz sacensībām Igaunijā. Kad pienāk celšanās laiks, tad domā pie sevis: kas man liek dzīties brīvdienā uz kaut kādām sacensībām Igaunijā? Taču, tiklīdz sākam mērot ceļu, pamazām uzlādējamies. Kad atgriežamies mājās, tad vairs nav šaubu – tas bija tā vērts,” saka Uģis.
