Annas pamatskolas direktore Modra Liepiņa ir atsaucīga, izpalīdzīga un enerģiska sieviete.
Annas pamatskolas direktore Modra Liepiņa ir atsaucīga, izpalīdzīga un enerģiska sieviete. Šķiet, no viņas strāvo pozitīva enerģija, bet sejā vienmēr ir smaids. Dzīve viņu nav žēlojusi un šūpojusi kā pa viļņiem – gan augšā, gan lejā, tādēļ viņas optimisms šķiet apbrīnas vērts.
M.Liepiņa atzīst, ka ir savas dzimtās puses patriote, jo dzimusi un augusi Annas pagastā un tur ieguvusi pamatizglītību. Pēc augstākās izglītības iegūšanas Daugavpils Pedagoģijas institūtā viņa 1979.gadā atgriezās uz dzīvi Annā un atsaucās kādreizējā Annas skolas direktora Aldoņa Kozilāna aicinājumam kļūt par skolotāju. Sākumā viņa bija matemātikas skolotāja un klases audzinātāja, bet pirms septiņiem gadiem skolas kolektīvs viņai uzticēja direktores pienākumus. “Ar pirmo audzināmo klasi mums izveidojās ļoti sirsnīgas attiecības. Ar viņiem mēs esam uz “tu” un vienmēr priecājamies par atkalredzēšanos absolventu vakaros,” saka M.Liepiņa.
Stāsta patiesību
Pedagoģe skolēnus vienmēr cenšas uztvert kā līdzvērtīgus un sevi neuzsver kā pārāku. Arī ar palaidņiem viņa prot saprasties. “Skolēniem savulaik valdīja uzskats: “Nu, ja jau pie Liepiņas tiksiet, tad vairs nekā – tur būs patiesība jāstāsta!” Un tā arī ir, ka bērni man stāsta patiesību. Nezinu, vai tā ir dabas dotā spēja vai iekšējā intuīcija. Gadījumos, kad pie manis nosūta palaidņus, es mēdzu ievākt fona informāciju, lai izprastu, kas ir kas,” atklāj M.Liepiņa.
Agrāk bērni izjuta lielāku cieņu pret pedagogiem. “Tagad skolēnu attieksme pret skolotājiem ir mainījusies. Uzskatu, ka no katra skolotāja inteliģences, personības un prasmes sevi pasniegt pirmajā mācību stundā ir atkarīgs tas, kā bērni izturas pret viņu. Es nevaru teikt, ka bērni mani neciena. Gluži pretēji – viņi man uzticas,” saka M.Liepiņa.
Direktore atzīst, ka darbā vislielākās grūtības sagādā saskarsme ar vietējo skolēnu vecākiem, kas ir neizglītoti un necenšas arī savus bērnus izraut no vienveidīgās lauku vides. “Vienmēr esmu meklējusi kompromisus ar vecākiem, bērniem un skolotājiem, jo esmu kompromisa cilvēks. Es saprotu, ka vecākus nomāc nabadzība, tomēr tāpēc nevajag nonivelēt bērnus. Protams, ir vecāki, kas saprot izglītības nozīmīgumu. Uzskatu, ka bērnam varam palīdzēt kļūt par krietnu cilvēku tikai tad, ja skola iet kopsolī ar vecākiem,” ir pārliecināta M.Liepiņa.
Prieku pedagoģei sagādā, ja bērniem dzīvē veicas un skolas bērni veiksmīgi apgūst izvēlēto profesiju. “Ir patīkami, ka absolventi nepaiet lepni garām, bet apstājas un uzrunā. Profesijas izvēli neesmu nekad nožēlojusi,” atzīst M.Liepiņa. Viņa domā, ka tagad katrai pagasta skolai jāmeklē savs “knifs”, lai izglītības iestādi saglabātu. Annas skola kopā ar Annas pagasta padomi par savu “knifu” ir izvēlējušies sportu.
Izvērtē, kam uzticēties
M.Liepiņas moto – dzīvē iet ar patiesu, atklātu dvēseli, būt godīgai pašai pret sevi un citiem. Viņa atzīst, ka atklātums un plašā sirds daudzreiz dzīvē ir likuši arī ciest. “Agrāk uzticējos daudziem cilvēkiem, bet viņi to izmantoja. Laukos bieži vien cilvēku vērtē pēc tā, kāds viņš bijis bērnībā, nesaskatot šajā cilvēkā izaugsmi. Tagad esmu mainījusies, kļuvusi nopietnāka, nosvērtāka un izvērtēju, kuram cilvēkam ko atbildēt,” klāsta M.Liepiņa.
Viņa ir pārliecināta, ka patiesi draugi cilvēkam ir tie, kas bijuši blakus dzīves grūtajos brīžos. “Tikai tad, kad pašu piemeklē nedienas, var izkristalizēt, kurš ir patiess draugs. Man ir daudz mīļu draugu no skolas gadiem,” saka M.Liepiņa. “Esmu paškritiska. Laikam jau arī enerģiska, jo sākt strādāt skolā, kur pati esmu mācījusies, nebija viegli. Gāju garu ceļu, līdz pierādīju sevi, tad bērnu vecāki mani pieņēma kā skolotāju. Varu būt tikai pateicīga kolēģiem, kas mani ievadīja darbā,” viņa atzīst.
M.Liepiņas meita Marika ieguvusi maģistra grādu ekonomikā. Agrāk viņa strādāja Alūksnē, bet tagad – Rīgā. M.Liepiņa atzīst – ir skumji, ka meita ir tik tālu prom. Viņas tiekas tikai reizi mēnesī. “Viņa ir gudrs cilvēks, viņai ir daudz enerģijas. Pirms vairākiem gadiem viņa man pateicās par stingro audzināšanu un atzina, ka nebaidās no dzīves grūtībām. Tas bija ļoti aizkustinoši. Vispatīkamākie dzīvē ir brīži, kad pār vaigiem rit prieka asaras, kā man tas bija toreiz,” saka M.Liepiņa.
Ir pateicīga liktenim
M.Liepiņa neslēpj, ka viņas dzīves līkloči ir bijuši trauksmaini. Viens no dzīves uzliktajiem pārbaudījumiem viņu piemeklēja 2000.gadā, kad Modra satika savu tagadējo dzīvesdraugu Valdi. “Uzskatu, ka šajos gados liktenis mīlestību nedāvina tāpat vien, tādēļ tas mums ar Valdi piespēlēja pārbaudījumu, jo es paņēmu aizbildniecībā divas māsas meitas. Liene pašlaik mācās Valmieras 36.arodvidusskolā par viesnīcu menedžeri, bet Rasma – 9.klasē Annas pamatskolā. Šis likteņa uzliktais pārbaudījums nav viegls, bet atbildīgs. Mūsu dzīvē ir bijuši arī patīkami brīži. Piemēram, pirms diviem gadiem mēs laimējām ceļojumu uz Vīni. Uzskatu, ka tā mums bija Dieva dāvana un pateicība. Tas bija skaists brauciens un patīkamas dienas – mobilie tālruņi izslēgti, neviens netraucē un vari dzīvot sev!” atminas M.Liepiņa.
Viņa tic liktenim un uzskata, ka cilvēka spēkos ir nedaudz to mainīt, bet ne ietekmēt pilnībā. “Ja liktenis piespēlē grūtas dienas, tās ir jāpārvar. Jautājums tikai, cik emocionāli mēs esam un kā spējam to pārdzīvot. Esmu emocionāls cilvēks. Varbūt vajadzētu uzaudzēt “biezāku ādu”, bet es to nevaru. Esmu impulsīva un straujas dabas, kā jau Lauvas zīmes pārstāve. Šobrīd es jūtos ļoti labi un esmu pateicīga liktenim, ka tas man ir uzdāvinājis mīlestību. Mīlestība arī šajos gados ir skaista,” viņa ir pārliecināta.
Dāvina narcišu kolekciju
Modrai un Valdim ir vairāki kopīgi vaļasprieki. Viens no tiem – puķu kolekciju veidošana. “Valdis ir ķīmijas zinātņu doktors, kuru dzīves līkloči ir atveduši uz laukiem. Garīgā un dvēseliskā saskaņa mums ir laba. Atceros, ka Valdis pirmajā tikšanās reizē pie manis atnāca ar narcisēm. Nevis dzīviem ziediem, bet narcišu sīpolu kolekcijām! Kā jau dzīvē – vispirms uzdāvina auglīšus, tad gaidi ziediņus. Gaidīšanas prieks ir visskaistākais. Tā mēs sākām veidot citu ziedu kolekcijas,” viņa stāsta.
M.Liepiņas mīļākie ziedi ir lilijas, it īpaši smaržīgās, un mārtiņrozes. Modrai un Valdim ir narcišu, liliju, mārtiņrožu, īrisu un tulpju kolekcija.
“Abi katru rītu dodamies uz dārzu un raugāmies, vai nav uzplaucis kāds jauns zieds. Valdim bija kluss sapnis par zemeņu audzēšanu, nu audzējam arī tās. Nedaudz, bet ir. Man patīk cilvēkiem dāvināt izaudzētos ziedus un ogas, ja es redzu, ka viņi patiesi priecājas par dāvanu. Turklāt, ja kādam esmu nodomājusi kaut ko dāvināt, tad no tā mani nekas nespēj atturēt,” saka M.Liepiņa.
M.Liepiņai pašlaik ir atvaļinājums. Viņa pati saka: ” esmu nepārtrauktā apritē”. “Pavasarī es gaidu, kad varēšu sākt strādāt zemes darbus. Es ilgojos pēc zemes, jo tā man dod spēku. Mans vaļasprieks ir arī krustvārdu mīklu minēšana,” pauž M.Liepiņa.
“Ja jauniem cilvēkiem dzīves loterijā laimējas satikt liktenīgo cilvēku, lai Dievs dod kopā nodzīvot skaistu mūžu! Mēs nezinām, vai dzīvē mums laimēsies. Bet man patīk, ka tagadējā jaunatne ir gudra. Viņi vispirms domā, kā nodrošināt sev dzīves apstākļus, un tikai tad nododas jūsmīgajam,” vērtē M.Liepiņa.
