Lūk, gulbis jautri mazgājas ezera līcī, spārnus plaši vēzēdams un ūdens šaltis šļākdams.
– Lūk, gulbis jautri mazgājas ezera līcī, spārnus plaši vēzēdams un ūdens šaltis šļākdams.
– Re, re, pats skaistākais piemineklis pasaulē – arkls uz laukakmeņa!
– Cik izteiksmīgs ceļrādis uz “Mauriņiem” – ratu ritenis!
– Un stārķu ligzdas gandrīz pie katras mājas staba galā!
– Tie taču savvaļas zirgi!
– Kurš ir saules tilts – cilvēku roku darinātais Torņa kalna pakājē vai košais saules starojums pāri visam ezeram?
– Vai! Ceļu aizšķērso dīvaini radījumi – it kā govis, bet bez ragiem un gandrīz bez pupiem!
Tādi izsaucieni skan baltajā autobusiņā, kas bezgala saulainajā oktobra dienā vizināja Stradu pensionārus Vidzemes tālākajā ziemeļaustrumu nostūrī – Alūksnes novadā. Ik pa brīdim paveras gleznainas ainavas. Sevišķi skatienu piesaista koši zeltainās bērzu birztalas, kas izceļas uz tumšzaļo egļu fona. Pat rūsganzaļie kārklu un alkšņu puduri acij nav smādējami. Ceļmalās baltpūkaino čūskupuķu sprogainās galotnes uz tumšsārtā lapojuma arī ir krāšņs dzīpars rudens darinājumā.
Piestājam Litenē pie nogalināto virsnieku kapu pieminekļa. Klusuma mirklis. Gulst ziedi, atceroties tālo traģēdiju.
Stāmerienā būts daudzkārt. Nespējam turēties pretī vilinājumam apskatīt pilnībā atjaunoto Sv.Aleksandra Ņevska pareizticīgo baznīcu, kas balta un stalta visā krāšņumā stāv ezera krastā un izceļas uz dižkoku fona. Tā celta 1904.gadā. Tagad, to atjaunojot, greznās lustras, ikonas vestas no tālās Piemaskavas rūpnīcas. Stāmerienas muižas īpašnieks Johans Gotlībs Eduards fon Volfs bija precējies ar krievieti Sofiju Potjomkinu.
Pirms dodamies uz Alūksni, nevaram neiegriezties pie Ludza ezera atvērtajā viesu namā “Vonadziņi”. Tikai drusku apskatīt gribam šīs guļbūves ēkas ar niedru jumtiem. Mani mazāk interesē, kur te nakšņo, kā pirtī peras, kādu maltīti ietur, kādi sportiski vingrinājumi iespējami uz ūdens un laukumos. Ja to gribētu izbaudīt, tad divās trīs dienās visa mēneša pensija būtu pagalam (tā vēsta cenrādis).
Ar roku noglāstu gaišdzeltenos baļķus sienās, aptaustu, vai tiešām tas ir īsts skujkoku raksts, ne plastmasa vai tapetes kā citviet. Nē! Mazliet skabargainas, pat koši zaļas skujas salaidumos. Viss spodrs līdz pilnībai. It kā vieglāk pat elpot no neredzamā labvēlīgā starojuma.
Pagalmā koši zaļš mauriņš. Divas daiļavas naski vicina slotas, lai neviena lapiņa nemētātos. Gandrīz vai nenoturos, lai joztu tuvāk aptaustīt svaigo zedeņu sētu ezermalā. Jau gudroju, kā arī manu pieticīgo pagalmu tāda izdaiļotu.
Veldzējušies pārpārēm plūstošajā starojumā šajā dabas stūrītī, turpinām ceļu. Alūksnē ilgi nekavējamies, bet nevaram nepiestāt pie Pilssalas, kur daudzu gadsimtu notikumi atstājuši pēdas, jo mūsu senči te mituši jau ap 2.gadu tūkstoti pirms mūsu ēras. Ar saviļņojumu atceramies līdzdalību dziesmu svētku gājienā koristu pulkā.
Netālu ezera pussalā Tempļa kalns, uz kura akmens rotonda uzcelta 1807.gadā. Nostāsts vēstī, ka šo kalnu ar cepurēm esot sanesuši feldmaršala Šeremetjeva karavīri, lai ērtāk būtu apšaudīt zviedru cietoksni. Veramies uz Alūksnes ezeru un tā salām – Cepurīti un Garo salu. Saules staru zeltotais tilts pāri ezeram ņirbina acīs. Vācieši, poļi, zviedri, krievi pārmaiņus valdījuši šajā skaistajā zemes stūrītī. Domās atceramies vācu mācītāja E.Glika devumu latviešiem.
Vai gan varam neapciemot Ates (Ottes) dzirnavas, kaut daudzreiz šeit jau būts. Vismaz no ārpuses vērot, kas jauns šeit uzcelts, izveidots. Veroties gleznainajā ainavā, ugunskuru laukumā uz koka bluķiem sēžot, iekožam pusdienas. Garšo lieliski! Ceļinieces cita citai dāsni piesola pašu sarūpētos gardumus.
Tikai jauneklīgajam šoferītim Jansonam atkal kārtējā (jau trešā) ķibele ar daudzlietoto autobusu. Kļūmi var novērst tikai ar braucamrīka stumšanu, ko sievieškārtas ceļotājas, pāris vīriešiem piepalīdzot, arī dara. Tas nekas – vingrojums dara mūs mundrākas.
Radio skanējis raidījums par bioloģiski tīru saimniekošanu “Mauriņos”. Tepat netālu tiem vajag būt. Jā, ceļrādis ar ratu riteni vēstī, ka neesam apmaldījušies. Paugurs pie paugura, vai tādus vispār var apart? Tur jau lejā nokūleņos gan traktors, gan zirgs, laikam tāpēc nekur neredzam apstrādātus laukus. Šaurs lauku ceļš lokās cilpu cilpām. Pagalmā, jautri riedami, mūs sveicina trīs ražena auguma suņi. Visi trīs nobučo ciemiņu kājas, apošņā, vai nav aplam dubļainas. Bezastainais iesprūk pat autobusā un jautrojas.
Saimniece Gunita Virka ar abām meitām mūs izvadā pa sētu un parāda pērļu vistiņas, cukurvistiņas, būrītī balto sesku, jūrascūciņas visādās krāsās. Tālāk truši – gan garspalvaini, gan ar zelta akotu, gan melni, gan sirmi.
Ilgāk pakavējāmies pie aploka, kur krūmājā starp celmiem ganās 40 bezšķirnes aitas, arī kazas un no bara atstumtie divi savvaļas zirgi. Ko smādē un neapēd aitas, govis, to kāru muti nograuž miermīlīgie zirdziņi. Ja būtu našķis pie rokas, varētu pieglaimoties un noglāstīt skaistuli.
Saimniecības ēku puduris laiku lokos nomelnējis. Vienīgi pie ūdenskrātuves jauna guļbūves pirts, uz to ved milzīgām ozolkoka ripām izklāta taciņa. Tā vien gribas ilgāk pastāvēt uz tām: sak, varbūt gadsimtos krātā spēka drusciņa ieplūdīs.
Ja esam tik tālu nokļuvuši, nevaram neielūkoties Veclaicenē – valsts aizsargājamo ainavu teritorijā Kornetu apkārtnē. Ezers pie ezera (15). Visdziļākais – Raipals (35 metri). Visaugstākais avots Drusku kalnā. Cik labi, ka mums ir pašiem savs stāstnieks Evalds Graudiņš, kurš nosauc skaitļus un faktus, pārzina ceļus, takas un taciņas. Līkumojam ap Sauleskalnu, Dēliņkalnu. Apkārtne sevišķi krāšņa.
Diezgan cilpojuši ap kalniem un ezeriem, nelielu gabalu traucamies pa Pleskavas šoseju, kura šeit taisna, plata, apkopta. Piestājam pie Vaidavas spēkstacijas. Te klausāmies ūdenskrituma čalās, vērojam daudzus avotus klinšu atsegumā, dīķī sniegbalto gulbju pāris sildās saulē. Kādreizējās koristes Gaida un Anniņa uzsāk dziesmu par Vaidavu.
Atpakaļceļā vēl izkāpjam pie Apekalna baznīcas. Neviena baznīca Latvijā nav uzcelta augstākā vietā virs jūras līmeņa. Te apglabāts slavenais skolotājs Ādolfs Liepaskalns, kura vārdu vēl šodien piemin. Kapu valnis saglabājies no senlaikiem. Šlūdoņu noapaļoti akmeņi, zaļu sūnu, sudrabainiem ķērpjiem apauguši. Tā vien gribas noglāstīt. Rādu mūsu čaklākajai rokdarbniecei: sak, priekšā likts burvīgs krāsu salikums.
Cik labi, ka mūs draudzīgi sagaidīja, jo kāds par to iepriekš gādājis – tā ir mūsu priekšniece Stasija Graudiņa. Maciņus daudz nepatukšojām, tikai kāda artaviņa baznīcā svecītei, citur ieejas biļetei.
– Kā patika brauciens? – atvadoties jautā Stasija.
– Ļoti!
– Esmu saules sasmēlusies!
– Cik neparasti skaistu dienu kāda augstāka būtne mums uzdāvinājusi – saule, pietiekami silts. Tāda dabas krāsainība!
– Tev ir tik starojošas acis. No kā tas?
– Tas ir no cilvēkiem. Tas ir no labiem cilvēkiem.
Paldies, mīļie!
