Luijs Prūsis
Kad latvieši ābeci boksterēja pie sveķaina skala,
Kad tautu meitas dzirnu akmeņos graudus mala,
Kad tiešām bij` vasaras īstas, bet ziemās sniga un sala,
Tad pirtīs varēja dvēseles mazgāt un filozofēt bez gala.
Kad ziedulaikus baudīja Kurzemes hercogiste
Un Krievijas tronī bij` Marta un līdzās Pētera I biste,
Un pārtikušajiem parasts ēdiens bij` šmorēta fazāna vista,
Tad nevajadzēja nevienam ne Marijas, Dieva, ne Krista.
Kad rudzi, kvieši un mieži tīrumos brieda,
Kad kuļmašīnas salmu un pelavu mākoņus svieda,
Kad meitenes meklēja piekto ziedlapiņu pie ceriņu zieda,
Dzīve, likās, būs vienmēr laimīga, skaista un vieda.
Drīz tomēr izlauzīts tika pļēguru ierocis bruģis.
Jau nogrimis “Titāniks” – modernākais un drošākais kuģis,
Jau aizvedis Baibu negantais laivinieks Uģis…
Jau pētnieki zeltu cer atrast zem dienvidu pola,
Bet vistām rauj spalvas, lai ātrāk dēj olas,
Jau komunisma paradīzi šai pasaulē sola…
Bet pēkšņi sabrucis viss kā milzis, kas uzcelts no māla,
Vēl spārdās kā vardulēns sapļauts aiz smaržīgā vāla.
Nekas vairs nav palicis pāri, nekas no ilgotā ideāla.
Vien sniegpārslas cēli pār nemieru klājas kā cerība bāla,
Ka vēl jau tā apokalipse un akinēzija tāla un nereāla…
Kādai sievietei labākajos gados
Es šodien tev pateikšu klusītēm,
Kam piekritīs draugi un radi:
Tev jāatrod otra pusīte,
Jo paiet vislabākie gadi.
Tu citus vērtēji ārīgi:
Šiem deguni īsi, tiem strupi.
Šie pārāk raupji, tie vārīgi,
Bet šitie pavisam glupi.
Un tagad kā lellīte gražīga
Ar aizdomām pasaulē skaties
Un šaubies skumja un bažīga:
Vai ir vēl šai dzīvē kas patiess?
Nav galvenais vīrietī ārējais,
Nav jāizskatās kā Apollonam.
Ja dvēsele ir, tad pārējais
Būs atbilstošs sapņu fonam.
Sauc viņu par lāci vai zaķīti
Un izbeidz par niekiem bārties.
Un pati kā mīlīgs kaķītis
Labsajūtā staipies un vārties.
