Aijai Kalniņai no Vētraines 22.augustā bija nozīmīga jubileja – 80! Šajos dzīves gados ir piedzīvots gan karš, gan smagais darbs kolhozā, bet pāri visam tomēr ir prieks. Aija uzsver, ka par spīti grūtībām galvenais ir visu darīt ar prieku.
Aija dzimusi Bejas pagasta “Teteros” Ermiču ģimenē. Mamma Lucija bija bagāta saimnieka meita, bet tētis Alberts – kalps. Kad starp abiem uzplaukusi mīlestība, Lucijas vecāki bijuši pret, jo viņu meitai nepienākoties precēt prastu kalpu, taču jaunieši saspurojušies pretī, un Lucija apprecējās ar Albertu. 1932.gadā piedzima Aija, vēlāk ģimenei pievienojās vēl divas māsas un brālis.
Skolas gaitas – kara laikā
Bejas pamatskolā Aija uzsākusi mācīties 1942.gadā. Šajā skolā mācījušās vairākas viņas ģimenes paaudzes. Kara laikā tika nošauts skolotājs Ozoliņš, kurš bija Aijas mammas māsīcas vīrs. Netālajās “Siseņu priedēs” tika nošauti vairāki cilvēki. Šajā pašā gadā vācu armijā tika mobilizēts Aijas tētis. Tā viņš devās prom no mājām, bet Aijas mamma palika viena ar četriem bērniem.
“Tad, kas vācieši devās projām, viņi aizdedzināja laukus un mājas. Mūs izdzina laukā no mājām, un, tā kā mums nebija kur doties, mēs apmetāmies purvā. Tā sākās mūsu bēgļu gaitas. Atradāmies netālu no Igaunijas robežas. Šajā purvā mēs uzturējāmies divas nedēļas. Tā kā mums bija līdzi miltu maisiņš, mamma ar vecomāti varēja tuvākajās mājās palūgt uzcept maizi. Tā mēs izdzīvojām. Kad devāmies atpakaļ uz mājām, tās bija nodegušas. Tā mēs stāvējām pie pelnu kaudzes. Mums bija jādodas uz mazo pirtiņu un jādzīvo tur kopā astoņiem cilvēkiem,” atceras Aija.
Ģimenei nebija itin nekā. Kaimiņi esot aizdevuši mazu gultiņu, kurā viņai varēja gulēt. Kara laikā piedzīvotais ļāvis Aijai novērtēt visvienkāršākās lietas un nedzīties pēc ērtībām. “Es devos uz skolu vecos apavos un apģērbā. Kāds nu tas bija, tāds bija. Mūsdienās jaunie nevar izvēlēties, ko vilkt, kādas kurpītes grib, kādas kleitiņas. Tad, kad es ar viņiem runāju, viņi jau parasti atsaka, ka tagad esot citi laiki. Viņi nespēj iedomāties tās šausmas,” teic Aija.
Caur grūtumu ar dziesmu
Aija jau kopš bērnības ir pieradusi pie smaga darba. “Tā kā es biju vecākais bērns ģimenē, ecēju, federēju, rullēju lauciņus. Papiņš pārnāca mājās 1945.gadā. Mamma sākumā viņu negribēja ielaist, jo domāja, ka tie ir mežabrāļi. Tad jau sākās vieglāks laiks,” viņa atceras.
1949.gada 19.jūnijā Aija pabeidza pamatskolu. Tieši tajā gadā notika izsūtīšanas un tika dibināti arī kolhozi. Uzreiz pēc pamatskolas beigšanas viņu nosūtīja uz Api, kur viņa mācījās kursos, lai varētu strādāt fermā. Kad kursi tika pabeigti, Aija palikusi tur strādāt fermā, bet pēc tam nosūtīta uz Vētraini. “Viss bija roku darbs. 60 govis! Nesen man bija operācija roku plaukstām, jo tas smagais darbs nepaliek bez sekām. Mēs strādājām ar smaidu. Vienmēr kaut ko dziedājām, pašas izdomājām dažādus pasākumus un uzvedumus. Piecdesmito gadu sākumā izplatījās mutes un nagu sērga. Visas govis Bundzenē, kurā mēs toreiz bijām, gāja bojā. Tā tā ferma izputēja,” stāsta Aija.
Lai gan laiki bija grūti, Aija esot strādājusi ar prieku. “Kamēr dzīvojām Visikumā, strādājām ar smaidu uz lūpām. Reiz ar kolēģi savācām vezumu zāles gotiņām un, uz tāda vezuma braucot, devāmies uz darbu dziedādamas. No kantora iznāca laukā Kalnu Jānis un uzsauca: „Klausieties, kur mūsu Vētraines lakstīgalas brauc!” Tā arī mēs pavadījām to laiku dziedot un dejojot. Galvenais jau uzturēt tādu dzīves sparu gan sevī, gan citos. Tieši tādēļ rīkojām dažādos pasākumus, dejojām un dziedājām, lai panestu smago darbu,” saka sirmgalve.
Visikums kolhoza laikos esot bijis aktivitāšu pārpilns! Aija ar saviem domubiedriem esot rīkojusi dažādus pasākumus, esot arī bijis kinoteātris, kurā katru sestdienu vai svētdienu varēja skatīties filmas. Tagad viss esot likvidēts un neesot pat pasta, kur nu vēl kino.
Mīlestība un laiks
Savu topošo vīru Hugo Aija satika, kad viņai bija 18 gadu. Pagastā esot notikušas vēlēšanas un to sakarā uzrīkota balle. “Tur nu es satiku savu vīru, kura brālis bija muzikants un spēlēja ballē. Hugo bija klētnieks un noliktavas pārzinis. 1952.gada 14.decembrī, kad man bija 20 gadi, mēs svinējām kāzas,” stāsta Aija.
Aijas un Hugo ģimenē ienāca četri bērni – meitas Gunta, Dzintra, Rudīte un dēls Valdis. Apvienot darbus ar ģimenes pavarda pieskatīšanu esot bijis ļoti grūti, taču arī ar to Aija vienmēr ir tikusi galā. “Es nepametu darbu, viss bija jāapvieno. Skrēju uz darbu, pusdienlaikā atpakaļ, lai tikai pabarotu bērnu, un atkal atpakaļ uz tīrumu. Tādā steigā pagāja tas laiks,” viņa atceras.
Aijai ir desmit mazbērni un astoņi mazmazbērni, drīz būšot arī devītais. Viņi visi rūpējas par sirmgalvi un iepriecina viņu. Mazmeita Gunita Aijai dzimšanas dienā sarūpējusi dāvanu – skaistumkopšanas salona apmeklējumu. Sieviņa tikai nosmej un saka, ka viņai jau esot ielikti ilgviļņi uz mazdēla kāzām un ar to jau pietiekot.
Ikdiena tiek pavadīta mājās, rušinoties dārzā, un dažu reizi aizejot uz kādu pasākumu. “Cenšos pavadīt savu laiku aktīvi, taču ir arī tā, ka paraudu, paskumstu, bet tad atkal eju un ko daru,” viņa saka.
“Pīlādzītis” un “Pipariņš”
Bejā kādu laiku pastāvējis interešu pulciņš “Pīlādzītis”, kuru vadījusi kādreizējā Bejas pamatskolas direktore Ārija Bērziņa. Tur Aija ar citiem senioriem mācījusies apgleznot stiklu, dejojusi un dziedājusi. Tika darīts viss, lai izkrāsotu vienmuļo ikdienas gājumu. Tagad „Pīlādzītis” ir pārdēvēts par interešu klubiņu „Pipariņš”. Reizi mēnesī tur notiekot kāda aktivitāte vai pasākums, kurā Aija labprāt ņem dalību, ja esot laba pašsajūta. “Man patīk lasīt grāmatas. Ļoti patīk dzeja,” viņa saka. Pat pēc tik grūtiem dzīves gadiem Aija izstaro prieku un plaši smaida. 80 gadu jubilejā viņa nevarot atiet no telefona, jo visi radinieki un draugi zvanot un prasoties ciemos. Tā Vētraines lakstīgala iet pa dzīvi ar prieku!
