Atkal novakares klusas,
Atkal odi, atkal blusas.
Dzejoļi dzimst viegli, tīri,
Jātaisa nav harakiri.
Atkal lapas dzeltē, sārto,
Vasara stāv rudens vārtos.
Jāceļas
Vasaru izsmaržo rozes un dālijas,
Drēgni un rudenīgi nāk rīti,
Zemi tricina anomālijas…
Nemuldies, Antiņ, cel princesīti!
Uzjāj stikla kalnā ar zirgu,
Neuzplēs tikai dvēselē rētas.
Brauksim pēc tam uz tuvējo tirgu,
Kur atvestas iedzimtiem „humpalas” lētas.
Šodien debesis tukšas un zemas,
Katram jau uznāk savs vājums.
Negribas it neko, bet būs jāsaņemas,
Jāceļas, jāatsāk ikdienas gājums.
