Pagājušajā nedēļā rubrikā stāstījām par Tempļakalnu pirmās brīvvalsts laikā, savukārt šajā ļoti labi iederēsies kāda mūspusē nepublicēta, uzrunājoša Alūksnes meitenes vēstule karavīriem, kurā akcentēts Alūksnes skaistums Tempļakalnā un citviet.
Alūksnes muzeja vēsturniece Zanda Pavlova stāsta, ka 1943. gada 5. janvāra laikrakstā “Daugavas Vanagi: latviešu karavīru frontes laikraksts” var lasīt Alūksnes meitenes vēstuli, kas atspoguļo mīlestību pret dzimto vietu un latviešu likteni svešu varu karaspēku dzirnakmeņos. Vēstulē rakstītais domām ļauj atgriezties Alūksnes skaistākajās vietās.
“Manas dzimtenes vanagi! Kad būsit izlasījuši šo – skaidri zinu, ka atcerēsities arī mani, Alūksnes meiteni, kas tāpat kā citas dzimtenes meitenes, sievas un mātes lūdz Dievu par Jums. Vispirms Jūs sveicina līkais bērzs ezera malā, pretī jaunajām mītnēm, kur satiku Jūs pirmo reizi, latviešu māmuļu svēto lolojumu, kas tēvu zemes brīvei steidzat meslus dot. Es dzirdu, kā skan zeme, atbalsojot Jūsu soļus, un dziesmas, kas atbalso tēvu zemes godu, kas ir Jūsu siržu gods. Tālāk es eju uz pieminekli pa to ceļu, kas vasarā mirdz sarkanbaltsarkano mežrožu laimē, bet pašreiz to skūpsta spēcīgs saules vilnis. Tur es esmu vistuvāk Jums. Jūtu, ka esam atkal kopā lielajā jundā un tās klusumā dzirdu, ka daudzu vārdu īpašnieki vairs neatsaucas. Varoņu vainags vijas kuplāks, un mirdz varoņu sirdis…
Skats pārslīd ezeru un kavējas garnizona kapu kalniņā. Saule glāsta balto krustu rindu, kas miņā sauc varoņus, Malienas dēlus.
Daugavas vanagi, sasauksimies, kas vēl dzīvi esam palikuši! – dzirdu Jūsu balsis. Tagad esmu atkal uz sarkanbaltsarkano mežrožu ceļa un sviežu skatienu lepnajam Alūksnes ezeram. Uz pirmo vietu, kam skatiena mirklis piederēs, es traukšu, pēdām paliekot sniegā. Tas ir Saules tilts. Nu jau esmu tur, garām Marijas salai Tempļakalnā, un jau uz Saules tilta! Jūs zināt, cik te daudz saules. Ja kādam no Jums pašlaik salst, tad Saules tilta siltums to tūdaļ sasildīs, jo saules staram es sūtu savu elpu līdz.”
