Alūksnes slimnīcas ārsts Pēteris Kučiks jūtas apmierināts ar dzīvi. “Jo es varu panest to, kas man ir jānes,” viņš pamato. “Šajā nesaprotamajā un neprognozējamā pārmaiņu laikā katram vajag, lai atrodas kāds mājās, darbā, sabiedrībā, kas dod ticību. Ticību vismaz pašam sev! Šajās lietainajās dienās pirms Adventes, kad brīžiem liekas, ka pelēkais ir vienīgais krāsas tonis, ko spējam saskatīt bez piepūles, nav nozīmes par varītēm censties pārveidot pasauli. Vajag, lai cilvēki sāktu savā starpā cilvēcīgi sarunāties, lai spētu sadzirdēt un saprast citus. Ar to ir jāsāk!” uzskata P.Kučiks.
– Vai tas, ka izvēlējāties ārsta darbu, ir jūs mainījis kā cilvēku?
– Jā, profesionālisms uzliek savu zīmogu. Tikai paskatoties varu novērtēt pacientu, vai viņu var operēt. Protams, tiek veikta izmeklēšana, bet tā tikai apliecina to, ko ir pateikusi priekšā uz zināšanām un pieredzi balstīta intuīcija. Tā nav nejaušība, ka kļuvu ārsts. Bērnībā es vācu dažādas zālītes. Mamma palīdzēja izzināt, kuras ir noderīgas dažādiem dzīves gadījumiem. Manuprāt, par ārstu ir jāpiedzimst. Es nepārspīlēju, jo ir jāgrib ne tikai palīdzēt cilvēkiem, bet arī nebaidīties no asinīm un nāves.
– Ar ko ir piepildīts šis jūsu dzīves posms?
– Protams, tas ir darbs un vēlreiz darbs, kas ir noteicošais manā dzīvē jau piecdesmito gadu. Trīsdesmit no tiem strādāju Alūksnē, lai gan šurp atbraucu ar domu palikt te tikai gadu. Vienmēr esmu cietis sieviešu dēļ (smaida). Manu nodomu atgriezties galvaspilsētā izjauca Gunita, mana sieva, ar kuru kopā esam 28.gadu. Tikai viņas dēļ te paliku, jo man Alūksnē šķita par šauru. Tagad varu secināt, ka esmu profesionālis un, kā man pašam šķiet, esmu savā vietā. Savā vietā tāpēc, ka izjūtu pacientu uzticību. Tad kliedējas neapmierinātība, neiecietība, skaudība un naids, kas šobrīd valda sabiedrībā.
– Vai šobrīd būt ārstam ir grūtāk nekā tolaik, kad sākāt darbu?
– Protams, nevar salīdzināt, kāda bija veselības aprūpe pirms 50 gadiem un tagad. 16 gadu vecumā aizgāju strādāt uz attālu Krāslavas rajonu par feldšeri. Stāstīja, ka tur vilki trīs dakterus esot apēduši. Jā, vieta bija tāda, ka par to nebūtu jābrīnās. Pats esmu tur apmaldījies, ieejot jau Baltkrievijas teritorijā. Sapratu, cik tas ir bīstami, jo meži un purvi bija vilku un lūšu bagāti. Tad es nolēmu, ka mācīšos dienu un nakti, bet dubļus vairs nebridīšu. Visur bija jāiet kājām, tāpēc mans pirmais pirkums bija kirzas zābaki. Darba apjoms bija milzīgs, jo biju viens pats medicīnas darbinieks tālu no centra. Pat zobu raut iznāca, lai gan iepriekš to nebiju mēģinājis darīt. Tomēr daudz kas bija labs. Piemēram, profilaktiskās medicīnas apskates, ko veica par brīvu
Pēdējos desmit gados medicīnai ir ārkārtīgi pieaugušas iespējas. Esam apguvuši jaunas ārstēšanas metodes, kas ir pacientiem daudz drošākas. Ir iegādāta jauna aparatūra, par kuru Latvijas neatkarības atgūšanas pirmajos gados nevarēja pat sapņot.
– Kā vērtējat reformas veselības aprūpē, samazinot slimnīcu skaitu?
– Reformas ir vajadzīgas, taču tās tika īstenotas, nevajadzīgi tērējot valsts naudu un audzējot lielu administratīvo darbinieku aparātu. Turklāt analītisko spēju trūkuma dēļ cenšamies mehāniski pārņemt ārzemju pieredzi. Tur ir daudz augstāks dzīves līmenis, labāka sociālā nodrošinātība un infrastruktūra. Neapšaubāmi slimnīcu gultu bija par daudz, un tās netika racionāli izmantotas. Tomēr nevar slēgt slimnīcas tā, kā tas tiek darīts. Ir svarīgi saglabāt iespējas sniegt ne tikai neatliekamo medicīnisko, bet arī pirmo ķirurģisko palīdzību pacientiem, kurus nevar transportēt. Nevar teikt, ka moderna klīnika galvaspilsētā būs mūsu “Čikāgas cerība”, jo Latvijā nav tādu ceļu, lai pa tiem varētu braukt ar ātrumu 160 kilometri stundā. Turklāt tā ir nabadzības apliecība, ka valstī pilnā apjomā sniedz tikai neatliekamo palīdzību bez maksas. Gandrīz nemaz nav vairs plānveida operāciju, tāpēc ārsti ir spiesti atsevišķos gadījumos veikt “manipulācijas”, lai pacientam veiktu operāciju sakarā ar slimības saasināšanos akūtā formā.
– Vai tas ir pareizi, ka veselības aprūpe un citu nozaru attīstība ir atkarīga no valdošo partiju ietekmes?
– Par to, protams, var sašust, bet tā tas ir. Man ir citi principi, tāpēc tagad cenšos distancēties no politikas un ne labprāt piekritu šai sarunai. Savu iepriekšējo darbošanos vietējā politikā, kad biju deputāts, atceros ne labprāt. Latvijas politikā maza loma ir personībām, bet liela vara ir partejiskām niecībām.
– Medicīna attīstās, taču rodas arvien jauni vīrusu veidi un arī slimības. Tagad izplatās tā saucamā cūku gripa, veidojas šīs slimības vīrusu mutācijas, pret kurām zāles ir bezspēcīgas.
– Tā ir bijis visu laiku, taču agrāk netika sacelta tik liela ažiotāža. Tās iemesls ir zāļu firmu lielā vēlme pelnīt. Var saukt šo slimību, kā grib, bet gripa ir katru gadu. Putnu un cūku gripa jau liekas kā mēris, pēc kura visi apmirs. Būtībā tā ir A gripa, kas nozīmē, ka tā ir nedaudz toksiskāka. Vakcīnu efektivitāti var apšaubīt, jo vīruss maina savu dabu, kamēr tiek izstrādāta jauna vakcīna. Turklāt katra cilvēka organisms reaģē citādi gan uz vīrusu, gan uz vakcīnu.
– Jūs sakāt – ažiotāža, bet cilvēki mirst no gripas.
– No gripas nemirst. Mirst no komplikācijām, ko rada šī slimība. Piemēram, ja sirds slimniekam pievienojas vīrusa infekcija, tad tā viņu var nobeigt. Nevajadzētu novājināt organismu, lietojot alkoholu un smēķējot, bet stiprināt to ar veselīgu uzturu un dzīvesveidu. Tiesa, neliela deva konjaka var būt pat noderīga. Diemžēl no vīrusiem izvairīties nav iespējams, tāpēc ir svarīgi, lai cilvēka organisms būtu par tiem spēcīgāks.
– Mēdz teikt, ka ārstē ne tikai zāles, bet arī labi vārdi, domas. Vai protam to izmantot?
– Vārdam ir ļoti liela nozīme jebkurā ārsta sarunā ar pacientu. Būtībā ārstējas pacients, nevis ārsts viņu ārstē. No paša attieksmes pret savu slimību ir atkarīga gan izveseļošanās, gan dzīves kvalitāte. Kādreiz neuzmanīgi izteikti vārdi ir kā izdedži, nekam vairs nederīgi, bet spēj apdedzināt. Pārdomas izraisa ekstrasensu spējas. Biju ceļojumā kopā ar vienu no viņiem, kurš tikai pielika roku un pateica visu par mani. Uzskatu, ka katram cilvēkam ir neierobežotas iespējas cīnīties par savu veselību. Taču no slimībām nevaram izvairīties, jo dzīvojam apdraudētā vidē. Svarīga ir iedzimtība, kas dota no vecākiem, un kā esam sevi izniekojuši vai saudzējuši.
– Kā stiprināt savu veselību?
– Varu teikt, ka es nesmēķēju un nekad neesmu to darījis. Gandrīz nelietoju alkoholu, jo pret to iebilst mana sirds, kā arī darba dēļ. Diezgan neregulāri, bet vingroju, lai saglabātu ķermeni lokanu un arī kontrolēju savu svaru. Taču citādi es nesargāju savu veselību. Tas nemaz nav iespējams, jo man ir ļoti neregulārs darba režīms. Visu laiku esmu trauksmes stāvoklī, jo kuru katru brīdi mani var izsaukt uz operāciju. Pat atvaļinājumā stress izzūd tikai pēc divām nedēļām. Kādreiz vadzis var lūzt, un es to jūtu arvien biežāk. Es nevaru sevi saudzēt, jo tas nav atkarīgs no manis. Esmu izvēlējies tādu profesiju.
– Dažs ir veselīgs bez lielām pūlēm, turpretim cits slimo vienā slimošanā. Kāpēc?
– Kad mācījos medicīnas skolā pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, ģenētika vēl tika noliegta. Taču esmu vairākkārt pārliecinājies, ka ne tikai iedzimtībai un gēnu pārmantošanai, bet arī dzimšanas laikam un vietai ir būtiska nozīme cilvēka dzīvē. Astroloģija palīdz izzināt, kādu ietekmi uz mūsu dzimšanu atstāj zvaigžņu un planētu stāvoklis. Tas lielā mērā nosaka likteni. Esmu uz sevis pārbaudījis astroloģisko karti un secinājis, ka tajā viss ir pareizi ierakstīts. Es zinu arī, cik gadu man ir paredzēts dzīvot. Tiesa, vēl ir divi kritiski gadi jāpārdzīvo, lai sasniegtu noteikto vecumu.
