Dzeltenajos bērzos iešalcas nakts. Cauri zariem izspraucies pilns mēness un apgaismo kādas dzimtas kapus.
Dzeltenajos bērzos iešalcas nakts. Cauri zariem izspraucies pilns mēness un apgaismo kādas dzimtas kapus.
Blāvajā gaismā sakustas tēls. Nobraukot sirmo bārdu, kā baudot miestiņu, uz soliņa apsēžas plecīgs vīrs. Ieklausījies tuvīnās pilsētas pierimušajos trokšņos, brītiņu pasēdējis, paklusām uzsauc: “Celies nu, Alma! Reini, Alfrēd, Alvīne, vāķaties kopā! Gana gulēts! Sācies veļu laiks!
Iesim apciemot savus mīļos! Maz jau viņu palicis. Raugi, Alma, tava māsa tāda sanīkusi. Stiprināsim viņu ar atmiņām.”
“Jā, Frīdi, tev taisnība!” piekrīt Alma. “Emma tiešām sašvakojusies, taču kapiņus atnāca sakopt. Mīļi ar mums aprunājās. Noteikti būšot svecīšu vakarā. Miķelītes un mārtiņrozes solījās atnest,” mīkstā miglas balsī ierunājas Milda.
“Emmastantei laba sirds. Izsalusies Sibīrijā, apglabājusi svešumā vīru, ar gaišu skatienu atgriezās dzimtenē. Slauca kolhozā govis, strādāja lauku brigādē. Nevienu ciemiņu bez mielasta no mājas ārā nelaida. Kaut vai taukmaizīti ar tēju iedeva.”
“Ko nu par to! Māsa vienmēr palīdzēja. Bet tā sanācis, ka viņai vēl tagad mūs jāaprūpē. Es apgūlos pirms Frīda. Mani kolhoza bullis nobadīja. Tīri prātīgs lopiņš. Tieši pirms negaisa satrakojās. Kad atskrēja otra kopēja, viss jau bija galā. Frīdis nāca pēc desmit gadiem. Viņu mežā koks nosita. Reini paņēma ezers.”
“Mani ilgi meklēja. Tā pati Emmastante dienām staigāja gar krastu. Beidzot iedomājās, vai tikai neesmu zem nolīkušā ievu krūma. Tā arī bija,” atceras Reinis, vēl pavisam jauns zēns.
“Toreiz bija lielas bēres,” turpina Milda, “dziedāja zēnu koris. Visa klase piedalījās. Tava Maruta no paralēlklases arī. Tagad precējusies, pašai bērni. Vai juti, ka viņa uz dzimšanas dienu atnesa baltu rozi?”
“Kā nu ne! Droši vien arī svecīšu vakarā nepaies garām,” sapņaini bilst Reinis.
Alvīni un Pēteri – Reiņa vecākus – nāve pārsteidza, braucot automašīnā. Ceļa līkumā kāda cita mašīna uzdrāzās virsū. Alvīne mira notikuma vietā. Pēteris – ceļā uz slimnīcu.
“Tava māsa arī būs. Tā vismaz kapusvētkos apsolījās,” ierunājas Milda.
“Dārgs prieks. Padomā vien, kur Saldus. Ja dēls būs iekrājis benzīnu un atvedīs ar mašīnu… Tagad ar to pārvietošanos nav viegli. Bet gaidīsim vien,” cerīgi atsaucas Pēteris.
“Dēls, ja krustmāte neatbrauks, tev viņa būs jāapciemo, kā to dzīvs būdams, darīji,” saka Milda, uzrunādama Reini.
“Eh, Mildiņ, kā man gribētos izkarsēties lauku pirtī. Ēst pašcepto maizīti ar tikko sakultu sviestu. Tagad viss iet mazumā. Ārzemju prece pirmā vietā. Zemnieks ar savējo paliek ēnā,” aizdomājas Pēteris.
“Ko tu, Pēter! Gan nu viss vēl griezīsies uz labo pusi. Redzēsi vien, ka pēc gadiem pieciem jau tu dziedāsi citu dziesmu. Tagad pacietīgi gaidīsim savus mīļos radiņus, draugus un paziņas.”
Tālumā iedziedas gailis. Veļu ēnas tramīgi sakustas. Mēness pamazām bālē. Vēl debesu dzīlēs himnu spēlē zvaigznes. Šīs skaņas dvēseli pielej ar tīkamu gaismu. Dilst robežzīme starp mirušajiem un dzīvajiem. Aizgājēji neliedz mums veļu sauli, bet gaida arī ziedu pušķīti un siltu sveču liesmiņu, kas sasien kopā pagātnes tiltus.
