Gadu žogiem klājas balta sarma, Jau mani mīļie kapu kalnā guļ. Es eju viņus apciemot it bieži Un domās garus ceļus staigāju.
Gadu žogiem klājas balta sarma,
Jau mani mīļie kapu kalnā guļ.
Es eju viņus apciemot it bieži
Un domās garus ceļus staigāju.
Ir atmiņas man priecīgas, gan sūras
Un tādas, kuras apslēpt gribas,
Bet viņas līdzi veļu dienām
Kā balta migla sirdī kāpj.
Tās iedegas un negrib apdzist,
Un liesmas svecēs iegailē,
Lai gaišāk redzētu mēs tuvinieku sejas
Un arī tās, kas veļu maizi ēd.
* * *
Caur gaismas gadiem
Pa mēness stariem
Satikās mūsu dvēseles
un pārtapa miesā,
Lai, šodienas likteņiem mijoties,
Sajustu jaunu jēgu šai dotajā pasaulē
Un izdzisušajos pelnos sev
mirdzošu cerību rastu,
Un ļautu no jauna saprasties.
