Malienas pagasta iedzīvotāja Zaiga Staršinska tuvākā un tālākā apkārtnē pazīstama kā čakla rokdarbniece. Ar rokdarbiem sieviete piedalījusies daudzās izstādēs.
Malienas pagasta iedzīvotāja Zaiga Staršinska tuvākā un tālākā apkārtnē pazīstama kā čakla rokdarbniece. Ar rokdarbiem sieviete piedalījusies daudzās izstādēs.
Rokdarbus strādāt un tos mīlēt Zaiga Staršinska iemācījusies no mammas un vecmāmiņas. Viņas vecmamma bija liela audēja. Viņa caurām naktīm vērpusi un šķeterējusi dziju, adījusi un audusi. Šīs prasmes iemācījusi arī savai meitai, Zaigas mammai. Viņa tās savukārt tālāk nodeva savai meitai Zaigai.
“Es nemācēju pat aust palagus, bet uzreiz sāku aust rožceliņā,” atceras Zaiga. Sākumā Zaiga audusi uz mazajām stellēm, bet vēlāk nopirkusi lielās stelles, uz kurām varēja noaust 2,10 metrus platu audeklu.
“Aust ar šīm stellēm nebija viegli. Sviežot atspoli, to nemaz nevarēju aizsniegt, tādēļ man bija palīgi, bet mazākus audeklus, piemēram, tahtas pārklāju, kas ir 1,60 metrus plats, varēju noaust viena pati,” stāsta audēja, piebilstot, ka kādreiz viņa daudz audusi, bet samērā maz darbu ir saglabājies.
Māca rokdarbus
Mācoties skolā, rokdarbu zināšanas Zaiga papildinājusi pie mājturības skolotājas Ainas Cekulas, bet vēlāk viņa darbojusies lietišķās mākslas pulciņā un kursos, ko vadīja Uldze Jansone. Zaiga priecājas, ka viņai bija iespēja mācīties pie U.Jansones. 1967.gada 30.novembrī Z.Staršinskai piešķīra Tautas daiļamata meistares nosaukumu. Kursos un lietišķās mākslas pulciņā iegūtās zināšanas Zaigai noderēja, kad viņu aicināja strādāt Malienas pamatskolā un mācīt meitenēm rokdarbus. Atceroties šo laiku, Zaiga stāsta, ka sākumā negribējusi strādāt skolā, jo bijis bail, bet, direktores pierunāta, viņa piekritusi, jo nebija neviena cita, kas mācītu meitenes. Zaiga skolā nostrādāja 20 gadus, līdz devās pelnītā atpūtā.
“Meitenēm mācīju visu, kas bija paredzēts mājturības priekšmeta programmā – adīšanu, tamborēšanu, aušanu, šūšanu, izšūšanu, mezglošanu, arī ēst gatavošanu,” stāsta bijusī skolotāja, piebilstot, ka arī tagad skolā ir saglabājušies daudzi viņas un viņas skolnieču strādātie rokdarbi.
Ēdot pat vīrieši
Zaiga ne tikai mācīja rokdarbus meitenēm, bet arī pati tos izstrādāja. “Es šuvu sev gan kleitas, gan svārkus, dēliem – bikses un kreklus. No drēbēm kaut ko nopirku tikai tad, ja šis apģērba gabals likās īpaši skaists un iepatikās. Šad tad kaut ko uzšuvu arī citiem,” stāsta sieviete. Savulaik Zaiga ir bijusi arī liela tortu cepēja. Garšīgās tortes cept viņai iemācīja māmiņa.
“Nevaru saskaitīt, cik daudz tortes esmu izcepusi. Cepu tortes gan dažādiem skolas pasākumiem, gan arī apkārtējiem iedzīvotājiem,” atceras Z.Staršinska.
Zaiga smejas, atceroties gadījumu, kad viņai pasūtīta torte skolas pieņemšanas pasākumam. Pasūtītāji esot teikuši, ka viņas ceptās tortes ēdot pat vīrieši, kuriem parasti tās negaršo. Zaigas tortes vienmēr esot izdevušās garšīgas, jo, tās cepot, viņa izmantoja māju vistu olas. Tad tortes vienmēr izdevās mīkstas. Tortes viņa pati garnējusi.
Ada vakaros
Šobrīd Z.Staršinska ir aizrāvusies ar cimdu adīšanu. “Pirms vairākiem gadiem, piedaloties cimdu izstādēs, ieguvu pirmo vietu. Veiksmes un iedvesmas vadīta, nolēmu uzadīt 100 cimdu pārus,” saka rokdarbniece. Kad bijuši noadīti 90 cimdu pāri, smagi cieta Zaigas veselība. “Domāju, ka nevarēšu vairs tos desmit uzadīt, bet pamazām atlabu un varēju turpināt iecerēto. Nu jau man ir 180 cimdu pāri, bet tuvākajā laikā ceru uzadīt vēl 20, lai būtu apaļi divi simti,” iecerēs dalās Z.Staršinska. Lai gan gribējies vēl daudz noaust, slimības dēļ Zaigai bija jāpārtrauc arī aušana, tādēļ viņa sāka izšūt.
“Šuvu sienassegas, grīdsegas, spilvenu pārklājiņus ziemeļnieku tehnikā – ar īsām bārkstiņām,” stāsta sieviete, piebilstot, ka izšūšana ziemeļnieku tehnikā ir gauss darbs. Kādu lielāku sienassegu viņa izšuvusi pat četrus mēnešus, jo jārūpējas arī par saimniecību un jāapdara citi darbi. Tagad Zaiga katru brīvu brītiņu izmanto, lai noadītu vismaz vienu rindiņu iesāktajam cimdu pārim.
“Reizēm, strādājot ikdienas darbus, ienāku atpūsties un noadu kādu rindiņu, bet lielākoties adīšanai veltu vakarus, esmu adījusi arī naktīs,” saka adītāja.
Veltīti māksliniekiem
Stāstot par cimdiem, sieviete no skapja uzmanīgi izņem kārtīgi iesaiņotos cimdus. Dēls Jānis viņai palīdz tos izvietot uz gultas un galda. Acis ņirb no krāsu un rakstu daudzveidības. Rādot cimdus, Zaiga atklāj, ka pirmie simts cimdu pāri esot vienkāršāki, tajos viņa ieadījusi dažādus latviešu rakstus un ainavas, daži ir dekoratīvi, bet otrie simts ir veltīti māksliniekiem. Rokdarbniece rāda cimdus, kas domāti Miķelim Gruzītim. Tajos viņa ieadījusi dziesmas par Aiviekstes ozoliem notis.
“Kas pazīst notis, tas mācēs arī izdziedāt,” saka Z.Staršinska, piebilstot, ka cimdā var ieadīt tikai daļu no dziesmas. Viņa arī pati pazīstot notis, bet, adot cimdus, ieskatās dziesmu grāmatās, lai nekļūdītos un melodiju varētu arī izdziedāt. Starp cimdiem atrodami arī Marijai Naumovai domāti cimdu pāri.
“Doma veltīt viņai cimdus man radās tajā vakarā, kad viņa uzvarēja “Eirovīzijas” dziesmu konkursā. Skatoties konkursa pārraidi, iedomājos cimdu kompozīciju un uzreiz sāku adīt,” stāsta Zaiga. Lai apskatītu katru cimdu pāri, vajadzētu vairākas stundas.
Nav žēl naudas
Jautāta par dziju, sieviete atbild, ka viņai nekad nav bijis žēl naudas dzijai.
“Reizēm pat varu iztērēt pusi pensijas, lai nopirktu dažādu krāsu dziju. Varbūt nenopirkšu ko citu, bet dziju pirkšu obligāti, protams, ja ir, ko pirkt. Kādreiz gadās, ka nauda ir, bet nav ko pirkt,” saka Zaiga.
Viņa atklāj, ka kādreiz, kad turējusi aitas, mainījusi dziju un pati to krāsojusi. Šobrīd viņa aitas vairs neaudzē un krāsvielas ir kļuvušas dārgas, tāpēc viņa labāk izvēlas pirkt jau gatavu dziju. Tikai reizēm gadoties tā, ka Zaiga nevar atrast nepieciešamās krāsas dziju.
“Vienai sienas segai dzīparus meklēju divus gadus. Ja es esmu iedomājusies kaut kādu krāsu, es noteikti to atrodu, tikai tad varu sākt izšūt vai adīt,” uzsver rokdarbniece. Rakstus cimdiem Zaiga domā pati.
“Adu vienu pāri, bet galvā jau desmit idejas nākamajiem. Bieži vien idejas rodas, strādājot ikdienas darbus, reizēm pat apkopjot lopiņus. Nāku uz istabu un uzzīmēju uz lapas (man skolā diezgan labi padevās arī zīmēšana), tad pārstrādāju uz rūtiņu lapas un varu sākt adīt.
Piedalās izstādēs
Starp cimdiem atrodami arī 20 cimdu pāri, kas domāti maziem bērniem. Uz tiem attēloti taurenīši, vistiņas, gailīši, cālīši. Dažus cimdu pārus Z.Staršinska ir uzadījusi, izmantojot mežģīņu rakstu.
“Šos rakstus pašpikoju no grāmatām, bet pēc tam adu kaut ko līdzīgu, kombinējot vairāku krāsu dzijas un dažādus rakstus. Daudzus mežģīņrakstus esmu izgudrojusi pati,” atklāj adītāja.
Z.Staršinska ir arī aizrautīga mīklu sacerētāja. Radioraidījumam “Greizie rati” viņa ir iesūtījusi 1500 mīklas. Par mīklu “Divi gulbji slīd pa ledu, olas ved vezumā”, kuras atminējums ir 2002.gads, Zaiga saņēma balvu. Vēlāk šo mīklu viņa atspoguļoja cimdos. Katram cimdu pārim klāt ir numuriņš.
“Gribu zināt, kurš cimdu pāris izstādēs iegūs godalgotas vietas,” saka rokdarbniece, jo viņa bieži piedalās dažādās izstādēs. Zaiga lepojas ar pateicības un goda rakstiem, ko saņēmusi par dalību izstādēs. Savulaik izstādē pirmo vietu ieguva arī viņas vienīgie tamborētie cimdi. Šobrīd Z.Staršinska grib noadīt atlikušos 20 cimdu pārus. Iespējams, ka pēc tam viņa tos dāvās muzejam.
