20 gadus vecajai Gunai Ošai, kura dzīvo Stāmerienas pagastā, nodarbošanās ar zirgiem nav tikai dzīvesveids, bet arī atpūta. Viņas ģimenei pieder zemnieku saimniecība “Pils Sētas”, kurā pašlaik tur un kopj 17 zirgus.
20 gadus vecajai Gunai Ošai, kura dzīvo Stāmerienas pagastā, nodarbošanās ar zirgiem nav tikai dzīvesveids, bet arī atpūta. Viņas ģimenei pieder zemnieku saimniecība “Pils Sētas”, kurā pašlaik tur un kopj 17 zirgus.
Guna trenējas jāšanas sportā. Esot kopā ar zirgiem, var aizmirst visu, kas ir apkārt. Zirgi naktīs sarunājas, bet Guna viņus nedzird, jo kurš gan pats grib pārvērsties par četrkājainu lopiņu, ja tic senam ticējumam.
Cik ilgi tu jau strādā un palīdzi stallī?
-Tik ilgi, cik sevi spēju atcerēties. Tad, kad piedzimu, mamma strādāja kolhozā par galveno zootehniķi, viņa jau tad bija atbildīga par stalli. Deviņdesmitajos gados viņa stalli privatizēja un nodibināja zemnieku saimniecību.
Kas tu būsi, kad pabeigsi universitāti?
Es studēju Latvijas Lauksaimniecības universitātē, pabeidzu 2.kursu, mācos zootehnikas specialitāte ar ievirzi hipoloģijā. Hipoloģija ir mācība par zirgiem.
Kā tu izvēlējies savu nākamo profesiju?
Es ilgi nevarēju izlemt, par ko gribu kļūt, jo nebija kaut kā konkrēta, kas ideāli padotos. Nejauši ieraudzīju avīzē sludinājumu par šo specialitāti. Tieši tajā gadā, kad bija jāsāk studēt, tā bija jaunievedums. Tika izveidots jauns novirziens – hipoloģija. Esam izmēģinājuma klase šim jaunajam zootehnikas novirzienam. Zirgi man patīk, tāpēc nolēmu sekot mammas pēdās. Ar savu izvēli esmu apmierināta. Es nevarētu sevi iedomāties strādājam pilsētā kādā birojā. Šāds darbs man neder.
Ko vēl tu dari Jelgavā brīvajā laikā?
Man ir praktiskās nodarbības, katru dienu ir jābrauc uz stalli, strādājam, parasti pavasaros ir lielās tīrīšanas, reizi gadā notiek sacensības, parasti – vasaras sākumā. Arī pašiem jārīko sacensības. Stallis atrodas kādus septiņus kilometrus no Jelgavas. Pēdējās sacensības notika 3. un 4. jūlijā Vecaucē. Tur notika Lauksaimniecības izstāde. Universitāte to organizēja, mums bija jāsniedz priekšnesumi. Sešas jātnieces rādīja figurālo jāšanu, tas ir, ka vairāki zirgi vienlaikus izpilda komandas. Mēs, piecas meitenes, voltizējām, tā ir vingrošana uz zirga, kad tie iet pa apli pie pavadas.
– Kā tu domā, vai zirgi savā starpā sarunājas?
Dzirdējusi neesmu, bet domāju, ka sarunājas gan. Nē, taču… Tās ir muļķības mazu bērnu izjokošanai.
– Tu runājies ar zirgiem?
– Zirgs jau nav suns, kuram parādi kādu žestu un tas tūdaļ lēkā uz pakaļķepām. Ar zirgu ir jārunā, tā brīdinot par savu tuvošanos. Zirgs klausās balss intonāciju.
Vai pēc zirga grimasēm var pateikt viņa noskaņojumu?
– Manuprāt, zirgi nav bēdīgi, var būt satraukti, bet ne bēdīgi. Bet to, ka zirgi smaida gan var redzēt, kad viņi paceļ augšlūpu.
Vai pārdodat zirgus, kuri tiek audzēti jūsu saimniecībā?
– Ar tirdzniecību nodarbojas mana mamma. Zirgus pārdod sportam un cilvēku vaļaspriekam gan tepat Latvijā, gan ārzemēs. Tie, kas pērk zirgus, pastāvīgi kontaktējas, tā zirgu uzpircēji uzzina par mūsu saimniecību.
– Vai pie jums uz stalli jaunieši nāk mācīties jāt?
Šogad te mācās trīs meitenes no Gulbenes un pieci cilvēki no Stāmerienas. Ieinteresētība ir lielāka nekā citus gadus. Bērniem līdz 18 gadiem ir vajadzīga vecāku atļauja, lai varēt mācīties jāt. Mācības notiek pēcpusdienās. Mācīties var divējādi – strādāt stallī ikdienišķos darbus un jāt, vai par šo prieku maksāt.
Vai tu atgriezīsies Stāmerienā pēc studiju beigšanas?
Ļoti gribētu aizbraukt uz ārzemēm, gribētos redzēt, kā tur dzīvo cilvēki, pēc tam noteikti atgrieztos. Vasarās ir daudz iebraucēju un tūristu, šeit ir skaisti dzīvot. Pilsētā es negribētu dzīvot, jo man traucētu cilvēku pūļi.
Ko tev ir devušas studijas?
Esmu iemācījusies būt atklātāka, brīvāk izturēties. Esmu atvērusies pasaulei. Nevajag uztvert visu tik nopietni, kaut kas arī ir “jālaiž gar ausīm”.
