Tas brīdis ir klāt, kad sāksim jau ielīst ziemas kostīmos, bet ne jau tādēļ, lai kāptu uz pirmā ledus. Ir klāt ļurbu laiks, un sarosās visi tie, kam šī velna zivs ir pa prātam, jo, kā zinām, vēdzelēm labākais košanās laiks ir tad, kad citi, normāli ļaudis, sēž mājās siltās istabas čībiņās un dzer karstu tēju.
Kā izdabūt krastā pie mums vienīgo saldūdeņos mītošo mencu kārtas zivi? Nekādas īpašas gudrības te nav nepieciešamas. Tikai jāielāgo viena otra patiesība, un nav jāizdomā kaut kādas pilnīgi liekas muļķības. Vēdzele ir izteikta nakts zivs, kas barību meklē galvenokārt ar ožas palīdzību. Taču nereti ir pierādījies arī tas fakts, ka vēdzeles, ja ir apmākusies, auksta diena un vēl itin sparīgi līņā lietus, barojas arī diennakts gaišajās stundās. Par šo faktu esmu pārliecinājies personīgi. Galvenais atrast vietu, kur vēdzeles migrē. Vienam otram tas šķiet vienkāršs pasākums. Ir upe, ir bedre, tātad jābūt vēdzelēm. Man gan šķiet, ka nemaz tik vienkārši nebūs.
Labākās vēdzeļu vietas
Ļoti labas vēdzeļu vietas ir Aiviekstē. Ja ir doma doties uz šo upi, tad jāielāgo daži pamatlikumi. Tas Aiviekstes upes posms, kas ir uz augšu no Aiviekstes ciema (respektīvi, virs Aiviekstes HES), būs labi jāpārzina, jo šajā posmā līdz pat Ļaudonai vēdzeles mitinās noteiktās vietās un atrast pareizo ielogošanos būs ļoti grūti. Jau augstāk pa tecēšanas virzienu tā bilde mainās visai kardināli. Aiviekstes upei klāt nāk vairākas pietekas, tās ir kā vēdzeļu donori. Ļoti labs makšķerēšanas rajons ir ap vietu, kur savienojas Aiviekste ar Pededzi.
Kas attiecas uz to posmu, kas atrodas zemāk par Aiviekstes HES, tad šeit gandrīz visur ir akmeņaina gultne un līdz ar to vēdzelēm tīkama vieta līdz pat Daugavai.
Kas vēl jāpatur prātā. Ja, iemetot gruntsmakšķeri un to velkot ārā, svina grimulis nekur neaizķeras, tad steigšus mainām vietu. Tā tas diemžēl ir, jo meklēt vēdzeli uz mīkstas gultnes būtu neprāts. Saprotams gan ir fakts, ka šīs zivis savā migrācijas ceļā peld pāri dažādiem grunts slāņiem, taču vietās, kur nav ned akmeņu, ne siekstu, tās neuzkavējas.
Jo vairāk zemūdens šķēršļu, jo mīļāka vēdzelēm mājošanas vieta. Protams, var apraut lielu daudzumu svina, āķu un pavadu, bet tā taču ir vēdzeļošana ar visām no tā izrietošām sekām.
Makšķerēšanas rīki
Ja izvēlētā vieta ir krāčaina un strauja, turklāt tālu jāmet svina grimulis, tad izvēlamies makšķerkātus, kas atbilst „smagajai artilērijai”. Visbiežāk tie ir karpu kāti ar garumu no 3,60 līdz 4,20 metriem. Kāta tests sākas no 100 gramiem un uz augšu.
Tātad nopietns makšķerkāts ar ceturtā vai piektā numura bezinerces spoli. Par pamatauklu izmantojam monofilo 0,35 – 0,45 milimetru vai pīto līdz 0,23 milimetriem. Kāpēc tik resnas? Tas tāpēc, ka vēdzeles ķeram vietās, kur patiešām ir milzum daudz zemūdens čakārņu, un lai būtu mazāki zaudējumi, kā arī mazāk piesārņotu dabu ar atstātiem svina gabaliem. Gruntsmakšķeres veids – klasiskais. Pie pamatauklas cilpa cilpā veidotas divas pavadiņas ar 4. – 6.numura divžuburu āķiem, svins atkarībā no straumes ātruma, bet visa sistēma noteikti iekarinātā paliela izmēra karabīnē ar labas kvalitātes griezuli. Tas tāpēc, lai lielajā straumē, kāda nereti rudeņos ir gandrīz vai visās Latvijas upēs, nesavērptos aukla. Es gan pēc pieredzes ieteiktu uz vēdzeli likt tikai vienu pavadiņu, jo šī zivs, sajutusi ko nelabu, zibenīgi metas kādos čakārņos. Ja pie sistēmas klāt būs vēl kāda pavadiņa ar āķi, tad pilnībā iespējams, ka piedzīvosiet nepatīkamus brīžus, jo vismaz viens āķis atradīs, kur ieķerties. Kas attiecas uz svinu, tad vislabāk izmantot apaļi gludus barankas tipa lējumus. Tie mazāk ķersies un daudz labāk pārslīdēs pār dažādiem šķēršļiem.
Ēsmas
Vai kādreiz kāds ir dzirdējis par vēdzeļu iebarošanu? Pieļauju domu, ka nav. Daru pavisam vienkārši. Ņemu karpām domāto šķīstošo maisiņu un tajā ievietoju nelielu akmentiņu, kas iepriekš gan kārtīgi jānosusina. Še pat ieslidinu dažādus, tajā brīdī pieejamus un vēdzelēm tīkamus ēsmas gabaliņus un ar diegu aizšņorēju galu ciet. Tad šo veidojumu iemetu izvēlētajā copes vietā. Šādu iebarošanas metodi izmantoju nelielās upēs, kā Aiviekstē, Mēmelē, Mazajā Juglā, Lielajā Juglā, Pededzē, Ogrē… Visas upes jau nenosauksi.
Par pamatēsmu visbiežāk izmantoju naktstārpus, nēģu gabaliņus un foreles gaļu. Starp citu, uz nēģa gabaliņiem ne reti ir trāpījušies ļoti smuki sapali, un ar to ir jārēķinās. Tāpat vēdzelei var likt nelielas vardītes. Zinu nelielu upīti, kur vēdzeļu mīļākā ēsma ir ap diviem centimetriem gari asarīši. Tos viegli ir salasīt tumsā gar pašu krasta joslu. Tātad arī vēdzeles pienāk klāt ļoti tuvu krastam un nebūt nav jāmet ēsmas sistēma kaut kur nezināmā tālumā. Cik reižu nav bijis tā, ka nelielās upēs sistēma tiek vienkārši iekarināta krasta tuvumā ap pusmetra dziļumu, un rezultāti ir ļoti labi.
