“Patiesībā jau stāsts nav par vecumu, bet to, ka katrs gribam kvalitatīvu, labu dzīvi,” teic psiholoģe Ilze Āna, apspriežot cilvēka fizisko un esības stāvokli mūža nogalē, kad gadu skaitītājs saskaitījis 70, 80 un vairāk. Novecošana ir normāls bioloģisks process, kas iesākas jau ap gadiem divdesmit. Tomēr tas nebeidz mulsināt cilvēku prātus, tīties mītos, pieņēmumos un neziņā, kā pašam sadzīvot ar saviem daudzajiem gadiem un kā notiekošās pārmaiņas uztvert tuvākajiem. Šajā dzīvē skaidri zināmi ir tikai divi punkti – piedzimšana un nāve. Pārējais pa vidu – attiecības.
Drīzāk psihiska
nelīdzsvarotība
“Esmu pārliecināta, ka cilvēkam ir dotas visas iespējas, lai viņš veiksmīgi nodzīvotu mūžu. Jautājums vien – ko mēs ar šo bagāžu darām? Zinātniski nav pierādīts, ka ar gadiem mazinātos kādas intelektuālās spējas, tāpēc šajā ziņā vecums nav šķērslis vai attaisnojums. Arī geronto (novecošanās) psiholoģija atzīst, ka personības attīstībai nav vecuma robežu. Tomēr nevēlamas pārmaiņas, kas pārsniedz spēju tās pārvaldīt, ir bīstamas, saka šis psiholoģijas virziens. Nespējot adaptēties jaunajā situācijā, bieži vien rodas problēmas – arī nespējot sadzīvot ar vecumu. Protams, vecums ietver zināmas grūtības, pret kurām jāveido sava attieksme un ar kurām jātiek galā, ja cilvēks tiešām vēlas dzīvot laimīgi,” turpina Ilze.
Tomēr ne visiem tas izdodas, kas rada pamatu runām, ka vecums mainot uzvedību, liekot rīkoties bērna prātā vai vispār uzskatāms par slimību. «Psihiskā veselība atkarīga no zināma līdzsvara, ko veido cilvēka resursi un ārēji apstākļi. Vecumā robeža starp veselo un slimo kļūst ļoti asa. Tomēr visam, kas notiek vecumā, uzreiz nevajadzētu pierakstīt slimību, kaut simptomi bieži vien ir līdzīgi. Piemēram, mazs bērns bieži vien niķojas, kad ir fiziski slims, kaut citi to uzskata par izlaidību. Arī vecs cilvēks mēdz niķoties, bet vai tāpēc viņš ir slims? Drīzāk tā ir psiholoģiska nelīdzsvarotība,» uzskata I.Āna.
Trīs svarīgie vaļi
Cilvēka psiholoģisko veselību aizsargā trīs pamatfaktori. «Ja viens vai vairāki iztrūkst vai ir nepilnīgi, cilvēks kļūst viegli ievainojams un viņam vieglāk nonākt psihiskās neveselības pusē. Pirmais aizsargfaktors ir funkcionējošs sociālo kontaktu tīkls, kad cilvēks nevis sēž mājās un lielās, ka viņam daudz draugu, bet regulāri sazvanās un tiekas ar viņiem. Tikpat nozīmīgs ir darbs un profesija. Kamēr esam darba apritē, mums parasti ir arī kontakti, tāpēc pensionēšanās cilvēkam dažkārt izvēršas smaga. Savukārt trešais aizsargfaktors ir spēja saskatīt dzīvē jēgu un kopsakarības. Ja zaudēju ko ļoti svarīgu, kas šo jēgu piešķīra, piemēram, dzīvesbiedru vai darbu, es atstātu vietu arī garīgajam faktoram. Ne velti saka, ka dzīvē ļoti nozīmīga loma ir attiecībām ar cilvēkiem kopumā, partneri un Dievu vai kādu citu garīguma avotu,» norāda Ilze, minot simptomus, ko līdzi nes psiholoģiskā neveselība un kas samērā bieži izpaužas tieši vecumā. «Parādās bērnišķīga uzvedība, atkarība no citiem, kad cilvēks, piemēram, atsakās viens pats iet uz veikalu. Regress var izpausties arī kā paaugstināta seksualitāte. Veco ļaužu sociālās aprūpes centros to ļoti var manīt, ka cilvēki tur runā galvenokārt par divām lietām – nāvi un seksu. Cilvēks pamana un pastiprināti pievērš uzmanību lietām, ko citi neievērotu, piemēram, ka televīzijā «plikas pēcpuses vien grozās». Tāpat psiholoģiskā nelīdzsvarotība var izpausties striktā noliegumā, ka cilvēks ko sacījis vai darījis, kā arī somatizācijā, kad persona pastiprināti iedziļinās savās bioloģiskajās norisēs un slimībās un tikai par to vien runā. Novērojams arī aizdomīgums, apvainošanās, nevērtības izjūta, vēršanās pret savu “es”. Tas spēj pamatīgi aizkaitināt tuviniekus!»
Vecumam
jāgatavojas laikus
“Ģimenes sistēmterapija gan pauž, ja kāds ģimenē sastopas ar šādām grūtībām vai nesaprotamu uzvedību, tajā ir resursi, lai ar to tiktu galā. Svarīga ir izpratne, atbalsts un rīcība, tāpēc būtu labi, piemēram, organizēt dažādas atbalsta grupas tuviniekiem, kur viņi sanāk kopā un pārrunā savas problēmas. Ir arī pietiekami daudz literatūras par dažādām izpausmēm, iespēja interesēties pie speciālistiem – ģimenes ārsta, psihologa, psihiatra,” mudina I.Āna, piebilstot, ka šāda veida interesēšanās arī pašu labāk sagatavo vecumam. «Bērns vairs nebūšu nekad, bet novecoju gan, tāpēc ir svarīgi laikus stiprināt aizsargmehānismus, rūpēties par ķermeni, intelektu un jūtām. Ar gadiem tas viss ir vairāk jākopj un jāstimulē, lai pilnvērtīgi funkcionētu līdz mūža galam. Jādomā par piemērotām fiziskām aktivitātēm, piemēram, nūjošanu un vingrošanu, dažādiem intelektuāliem vingrinājumiem. Ja redze vairs neļauj lasīt grāmatas, tās var klausīties audioierakstā. Novecošana ir normāla parādība, no kuras nevajadzētu bīties,» pārliecināta psiholoģe.
