Noņēmis pirkstu nospiedumus saimniekiem, izmeklētājs ilgu laiku ņēmās ap skapju durvīm, stenderēm un atvilktnēm. – Vai ir vēl kas nozagts?
16.
Noņēmis pirkstu nospiedumus saimniekiem, izmeklētājs ilgu laiku ņēmās ap skapju durvīm, stenderēm un atvilktnēm.
– Vai ir vēl kas nozagts?
– Nē, – Biruta atsaucās. – Es gatavoju pusdienas, kad čigānietes atnāca. Viena vaimanāja, ka tūlīt dzemdēs un prasīja, lai es sasildu ūdeni.
– Jūs taču varējāt izsaukt medicīnisko palīdzību.
– Tiesa, – Biruta izbrīnījās. – Man tajā minūtē aizmirsās, ka ir telefons. Godīgi sakot, pārbijos. Domāju, kā palīdzēt.
– Kā viņas bija ģērbušās?
– Raibi, gari svārki, gaišas blūzes un galvā lakatiņi, – Biruta centās atcerēties.
– Kad es viņas ieraudzīju, pirmā doma bija, kas tas par teātri? -iestarpināja Eižens. – Vesels bars!
– Cik viņu bija?
– Tuvu desmitam.
– Vai viņas atbrauca ar mašīnu?
– Nemāku teikt. Mājas tuvumā neredzēju nekādu braucamo, -Eižens teica. – Vai mums ir izredzes atdabūt nozagto naudu, kaut daļu?
Niks nopūtās. Ko viņš varēja atbildēt? Vai ir viegli izraut no suņa zobiem kaulu?
***
Neliela auguma, mazliet lokainiem matiem, baltu tamborētu lakatu ap pleciem Justīne atgādināja Nikam paša vecomāti. Augusts, galvas tiesu garāks un nosirmojis, sēdēja uz gultas un klausījās sievas un izmeklētāja sarunā, atbildēdams tikai tad, kad viņam jautāja. Niks uzmanīgi klausījās, kā Justīne stāsta, kā kura bija ģērbusies un ko teica. Tāda stāstītāja bija zelta vērta.
– Izmeklētāja kungs, bēgles nozaga manu mīļāko lakatu, – Justīnei acīs sariesās asaras.
– Ko tu uzbāzies cilvēkam ar tādu sīkumu, – Augusts norāja sievu.
– Nieks vien ir tavs lakats.
– Nē, Augustiņ, – Justīne iebilda. – To mans tēvs uzdāvināja mātei, kad pārnāca no krievu – japāņu kara. Visīstākais Ķīnas zīds, mīksts, spilgti zils ar mazam zvaigznītēm gar malām. Māte to uzdāvināja man, kad es ar tevi apprecējos. Tā ir ģimenes relikvija.
Justīne piecēlās, sameklēja lielu albumu un notraukusi putekļus, uzlika to uz galda Nika priekšā. Atvērusi sev vien zināmu lapu, viņa ar pirkstu bakstīja fotogrāfijā.
– Mana mazmeita, nesen bildējāmies.
Trīsgadīga knīpa zilo lakatiņu bija uzmetusi uz galvas kā plīvuru. Nikam nācās atzīt, ka lakats no tiesas ir krāšņs.
– Nauda nav paņemta?
– Desmit lati, – Justīne atmeta ar roku. – Paldies Dievam, ka pārējā mums nolikta zemes bankā, kad ievajagas, tad arī paņemam.
– Vai nav grūti izbraukāt uz pilsētu? – Niks izbrīnījās.
– Mums ir sava zemes banka, -Justīne šķelmīgi pasmaidīja. – Ne to nozags zagļi, ne izkūpēs kā Baltijas Bankā. Tikai pašiem jāseko pārmaiņām dzīvē. Tā, dēliņ, arī dzīvojam. Tu tikai atrodi manu zilo lakatiņu.
Niks domīgi pamāja ar galvu. Zināms priekšstats viņam bija radies. Blēdīgu sieviešu komanda, kuras uzdodas gan par čigānietēm, gan par bēglēm, runā skaidrā latviešu valodā un pārvietojas ar baltu mikroautobusu.
Tikai, kur viņas meklēt?
2
Zili dūmi, kas vakar sākot no pēcpusdienas un visu nakti bija vijušies debesīs no zivju kūpinātavas, beidzot saruka. Tālis Tālbergs, tērpies T-kreklā, zaļganos šortos un tādas pašas krāsas platmalē, atvēra kūpinātavas durvis. Kā resnas šņores lejup karinājās smaržīgi, apetīti rosinoši, taukaini zuši.
