Kāda jēga bija brist pa mūžīgi dubļainiem ceļiem pēc neliela lietutiņa vai ziemā pa sniega kupenām, kad centrā nevajadzēja ne par ko lauzīt galvu.
Kāda jēga bija brist pa mūžīgi dubļainiem ceļiem pēc neliela lietutiņa vai ziemā pa sniega kupenām, kad centrā nevajadzēja ne par ko lauzīt galvu. Jo kā saka: zivs meklē dziļumu, cilvēks – labumu. Daļa veco ļaužu izmira, bērni dzīvoja pilsētās, tā sādžas iedzīvotāju skaits ruka ar katru gadu.
Nezinātājs Asinovkas sādžu nevarēja vis tik viegli atrast. Apmaldījies šauro lauku celiņu dzīslojumā, Niks Zvirbulis lēnītēm brauca pa kokvedēju izdangātu ceļu, līdz iestiga dubļos. Viebdamies izmeklētājs iekāpa dubļos, meklēdams sausāku vietu ar jaunajām, vakar pirktajām ādas kurpēm. Palūgt palīdzību nebija kam, braucot viņš bija redzējis tikai vecus graustus un krāsmatas. Arī mobilais telefons iespītējās, šeit nevarēja uztvert zonu. Pielauzis egļu zarus, Niks tos meta zem riteņiem.
Nomocījusies stundas ceturksni, mašīna tomēr izrāvās no dūkņas. Atpakaļ braukt jēgas nebija, jākuļas kaut kā uz priekšu un jāatrod Asinovka. Būtu bijusi vismaz karte līdzi, citādi nācās paļauties uz kolēģu stāstīto. Redz, laikam viņš ir saputrojis ceļus, par ezeru nekas nebija teikts. Apstājies piekalnītē, Niks nolēma pie ezera notīrīt kurpes. Uz laipas sēdēja zēns un makšķerēja. Niks apslacīja kurpes ar ūdeni un ar zāles kušķi tīrīja nost jau kalst sākušos dubļus.
– Kā ķeras? – viņš apvaicājās, pienācis tuvāk.
– Labi! – zēns atsaucās, paceldams gaisā ūdenī iemērkto zivju tīkliņu. Tajā spurojās pāris sīkas raudiņas un kādi pieci, seši asari.
– Zupai pietiks, – Niks novērtēja lomu.
– Vakar es noķēru, lūk, tādu asari, -zēns ar plaukstām rādīja.
– Kā tevi sauc? – Niks pietupās blakām, vērodams, kā zivs rausta pludiņu.
– Edgars.
– Tu, acīmredzot, esi šejienietis. Vai nezini, kur atrodas Asinovkas sādža?
– Šeit, – Edgars rāva makšķeri gaisā. Prāva rauda ieplunkšķēja atpakaļ ezerā. – Ek, cik žēl.
– Jā, – Niks piekrita. – Varbūt tu, Edgar, vari parādīt ceļu uz Verčinsku mājām?
– Cik tagad ir pulkstenis? – uzzinājis laiku, Edgars žigli salocīja makšķeri. – Vecmamma bārsies, es atprasījos tikai uz stundiņu. Verčinski dzīvo kaimiņos.
– Tad jau mums ir pa ceļam, -nopriecājās Niks.
– O! – Edgars iesaucās, ieraudzījis policijas mašīnu. – Jūs esat policists! Es dzirdēju, ka brauc auto, taču no laipām neredzēju kāds.
– Mani sauc Niks, – izmeklētājs pasmaidīja, redzēdams, kā zēns starojošām acīm apsēžas blakus.
– Ko jūs meklējat?
– Čigānietes.
– Bet kāpēc braucāt pa šo ceļu? -Edgars turpināja iztaujāt izmeklētāju. – Tur neviens nebrauc, izņemot lielās “Scania” vai “Volvo” mašīnas.
– Apmaldījos.
– Nevar būt, – Edgars neticīgi nogrozīja galvu. – Braukt vajadzēja tur, gar ezera malu. – Zēns rādīja pareizo virzienu.
– Varbūt tu esi redzējis ejam čigānietes?
– Nē, neredzēju. Ja šeit kāds būtu gājis, es pamanītu, – Edgars apgalvoja. – Brauca tikai balts mikroautobuss.
– Kurp?
– Nezinu, – Edgars paraustīja plecus. – Pie mums jau noteikti nē. Varbūt pie Kļavām vai Verčinska Eižena. Es taču nezinu, kādi kaimiņiem radi vai paziņas. Biju sācis makšķerēt. Eu, varbūt tur brauca čigānietes?
Zēns sajutis, ka Niks ir sācis viņu iztaujāt kā liecinieku, lepni pacēla augstāk zodu un gaidīja, ko izmeklētājs teiks par šo versiju.
– Varbūt, – Niks piekrita. – Kad autobusiņš brauca atpakaļ?
– Pēc kādas pusstundas, – Edgars atbildēja. – Brauciet tikai taisni, pa kreisi var nokļūt pie Kļavām.
– Paldies, Edgar.
Ceļš līdz Verčinsku mājai bija nobērts ar granti, līdzens kā galds. Plašais sētas pagalms ar neskaitāmiem tehnikas agregātiem, diviem traktoriem un kombainu patīkami pārsteidza Niku. Varēja manīt, ka šeit saimnieko čakls saimnieks ar plašu vērienu. Eižens izmeklētāju sagaidīja ar drūmu seju.
– Nozaga visus ietaupījumus. Gribējām pirkt dīzeļdegvielu, tagad nezinu, ko iesākt, – Eižens stāstīja.
– Siens pļaujams, vēlāk graudi. Mums trīsdesmit hektāri rudzu.
– Kur glabājās nauda? – Niks gribēja zināt.
