Kaimiņu tauta: pret latviešiem vienmēr ir bijusi draudzīga. Viņi vienmēr ir bijuši draudzīgi. Kaimiņi – igauņi un latvieši. Dzīvo līdzās ar kopīgām un atšķirīgām tradīcijām.
Kaimiņu tauta: pret latviešiem vienmēr ir bijusi draudzīga.
Viņi vienmēr ir bijuši draudzīgi. Kaimiņi – igauņi un latvieši. Dzīvo līdzās ar kopīgām un atšķirīgām tradīcijām. Vislielākā atšķirība starp abām tautībām parādās raksturā. Tā vismaz vēsta senie ticējumi par abām tautām.
Šodien ir Igaunijas Republikas neatkarības diena, kas ir svētki arī Latvijā dzīvojošiem igauņiem, kuru skaits sasniedzis apmēram 2530. Veclaicenes pagasts var lepoties ar daudziem šīs tautības pārstāvjiem, jo igauņi pierobežā dzīvo vairākās paaudzēs. Daudzi no jaunās paaudzes igauņu valodu nezina, bet vecākās paaudzes igauņiem saglabājusies īpatnējās igauņu valodas izloksne.
Veclaicenietis Kalju Rāts ir igaunis, tomēr sirdī vairāk jūtas kā latvietis.
“Esmu mācījies igauņu skolā. Igauņu gramatiku jau nedaudz esmu aizmirsis,” stāsta K.Rāts, kuram arī raksturīga igauņu izloksne. Ģimenē bērnībā skanējusi tikai igauņu valoda, arī viņa bērni prot igauņu valodu.
“Igauņi ir ietiepīga tauta,” spriež K.Rāts. Viņa dzīvesbiedre Ļena, kas pēc tautības ir krieviete, piemetina, ka igauņi ir labsirdīgi, taču, ja gadās viņus nokaitināt, tad šķeļas uguns. “Cik esmu ievērojusi, pret latviešiem igauņi vienmēr ir bijuši atsaucīgi,” saka viņa.
K.Rātam kaimiņos dzīvo vārdabrālis Kalju Melderis, arī igaunis pēc tautības. “Kad satiekamies, tikai igauniski runājamies. Citur Veclaicenē neiznāk runāt igauņu valodā,” stāsta viņš.
Lepojas, ka ir igauniete
Veclaiceniete Laima Lāviņa, kurai ir divdesmit gadu, pēc tautības ir igauniete. Viņas mamma, tētis un abu vecāku vecāki ir igauņi. Tagad Laima strādā Alūksnē, bet dzīvo Ziemeros.
“Attālāki radi – tantes un māsīcas – dzīvo Igaunijā, taču ar viņiem iznāk reti satikties. Kad biju mazāka, tad iznāca biežāk turp aizbraukt. Nu jau apmēram desmit gadus neesmu bijusi Igaunijā, taču plānoju doties,” stāsta Laima.
Kad Laimai jautā, kāda ir viņas tautība, viņa lepojas, ja var atbildēt: “Esmu igauniete.” Vecāki mājās vienmēr sarunājušies igauniski, tāpēc citu valodu nemaz nav dzirdējusi.
“Vecmamma gandrīz nemaz neprata latviešu valodu. Ar vecākiem sarunājos igauniski, tikai pirms gada ar mammu sākām runāt latviešu valodā,” atklāj L.Lāviņa.
Viņa mācījusies Veclaicenes pamatskolā, mācības valodas dēļ sagādājušas zināmas grūtības.
“Man bija igauņu izloksne. Īpaši problemātiski bija ar latviešu gramatiku. Mācoties 8.klasē, viss nokārtojās,” uzsver Laima. Kādreiz viņai bijis daudz vēstuļu draugu Igaunijā, tad mamma palīdzējusi tās rakstīt, lai nebūtu kļūdu.
Viņa bilst, ka igauņu valodas zināšanas dodot zināmas priekšrocības. “Agrāk strādāju veikalā, tāpēc ir nācies palīdzēt igauņiem Latvijā iepirkties. Viņi mēģina runāt krieviski, jo nezina, ka kāds sapratīs igauņu valodu. Tas ir patīkami, ja vari kādam palīdzēt,” apgalvo Laima.
Kad mācījusies Valmieras arodskolā par grāmatvedi, uz skolu braukuši tūristi, tad nācies veikt gides pienākumus. Laima ievērojusi, ka latvieši un igauņi tomēr ir nedaudz atšķirīgi. Igauņiem ir savi principi un uzskati. “Ģimenē vienmēr esam svinējuši latviešiem raksturīgos svētkus,” atklāj veclaiceniete.
Saka: “Runāsim savā valodā!”
Veclaiceniete Aina Rence sevi uzskata par pusigaunieti un puslatvieti. “Tad, kad kārtoju dokumentāciju pasei, teicu, ka esmu latviete, jo dzīvoju Latvijā,” stāsta Aina Rence.
“Mamma bija īsta igauniete, bet tētis – latvietis, lai gan arī viņam dzimtas saknes meklējamas Igaunijā,” stāsta Aina. Pirmos četrus skolas gadus Aina mācījusies Igaunijā, jo tā bijusi tuvāk. “Pēckara gados bija grūti kaut kur tālāk nokļūt, mēs dzīvojām pierobežā. Visas māsas mācījāmies Lūcniku skolā,” stāsta Aina. Tālākās skolas gaitas turpinājās latviešu skolā, pirmais gads bijis īpaši grūts, jo Aina nav tik labi mācējusi nedz rakstīt, nedz runāt latviski.
Ar mammu Aina sarunājusies igauniski, ar tēti – latviski. “Divus gadus mammas nav, tāpēc igauniski iznāk maz runāt. Ja nerunā, ar laiku valoda aizmirstas,” atklāj Aina. Viņas bērni saprot igauņu valodu, taču nerunā šajā valodā. Igaunijā dzīvo daudz radu, tomēr pēdējos gados apciemojumi uz kaimiņvalsti kļuvuši retāki. “Padomju gados gan viņi brauca pie mums, gan mēs braucām pie viņiem,” saka Aina.
Sieviete spriež, ka igauņi un latvieši savstarpēji labi satiek. “Kad uz igauņu veikaliem braucām, tad mūs, tuvākos latviešus, pazina. Ja igauņi veikalā izdzirdēja krievu valodu, tad nemaz neklausījās,” stāsta A.Rence. Viņa ievērojusi, ka igauņi ir enerģiskāki, viņiem patīk riskēt vairāk nekā latviešiem.
“Strādājot pagasta padomē, bieži nāk cilvēki, pēc tautības igauņi, un mēģina runāt krieviski. Ir tādi, kas latviski neprot. Es pretī atbildu igauniski un saku:- “Runāsim savā valodā!” Ap sirdi paliek vieglāk, kad var parunāt savā valodā,” atzīst Aina.
Vairāk velk uz Igauniju
Veclaicenietei astoņdesmit vienu gadu vecajai Zentai Melderei ir trīs bērni. Meitas Helgi un Saila dzīvo Igaunijā, tāpēc mājās ir divi mobilie telefoni – vienu viņa izmanto, lai sazinātos ar tuviniekiem Igaunijā, bet otru – Latvijā.
“Tēvs man bija īsts latvietis, bet māte – īsta igauniete, tāpēc galvenā bija igauņu valoda, bet es esmu latviete,” stāsta Z.Meldere.
Trīs gadus mācījusies latviešu un trīs gadus – igauņu skolā. “Mani vairāk sirdī tomēr velk uz Igauniju, lai gan tur dzīve nebūtu citādāka. Igaunija man ir mīļāka, pati nezinu, kāpēc. Arī mūža mājas man būs igauņu zemē,” atzīst Zenta. Arī vīru Akselu, pēc tautības igauni, Zenta noskatīja tepat, Veclaicenē, kopīgā latviešu un igauņu ballē. Pagājušā gada rudenī viņš aizgājis aizsaulē. “Man ir četri mazbērni, esmu arī vecvecmamma, tāpēc mani sauc par mazo vecmammu,” lepojas viņa.
Visu mūžu Zenta nostrādājusi kolhoza fermā. Bijusi liela muzikante – spēlējusi cītaru, dziedājusi un dejojusi kopš skolas gadiem.
“Mūzikas gars mani nekad nav pametis. Protu dziesmas gan latviešu, gan igauņu valodā,” atzīst viņa.
Arī tēvreizi Zenta prot noskaitīt gan latviešu, gan igauņu valodā un grāmatas lasa abās valodās.
