Kāpēc Vecens, tobrīd īsti nesapratu. Atceros tikai to, ka vienu vakaru mani nobrīdināja, lai nemēģinot rīta gaismā kāpt ārā no gultas.
Kāpēc Vecens, tobrīd īsti nesapratu. Atceros tikai to, ka vienu vakaru mani nobrīdināja, lai nemēģinot rīta gaismā kāpt ārā no gultas. Bija laiks, kad es, atstājusi iesildīto vietu, ar plikām kājām, nesaģērbusies – tāpat krekliņā – palīdu zem galda un rotaļājos uz vēsās grīdas.
Nekādi draudi nepalīdzēja. Tad nāca brīdinājums: ja neklausīšot – nākšot Vecens un nesīšot mani projām.
No rīta, kad lielie bērni aizgāja uz skolu, bet mamma no fermas vēl nebija mājās, es, kā parasti, aši atstāju gultu un, nenieka nebēdādama par klepu un iesnām, ielīdu parastajā vietā zem galda. Tad es šausmās iekliedzos. Zem tā sēdēja Vecens, viscaur balts ar sarkanām acīm. Vienā mirklī biju gultā un, pie visām miesām drebēdama, palīdu zem segas. Izsauktais ārsts nekā bīstama neatrada, tikai ieteica pāris dienas palikt gultā un dzert nomierinošu tēju – izrakstīja klepus mikstūru. Vēlāk noskaidrojās, ka Vecens bija mans brālis, kurš, kā jau puika, nav gribējis saukties sieviešu vārdā, bet īsti par velnu arī nav vēlējies būt. Tāpēc nolēmis saukties par Vecenu. No tā laika es no gultas ārā nekāpu. Taču Vecens manā atmiņā palika kā dzīvs un sagādāja dažu labu problēmu arī citiem.
Reiz mani lielie sūtīja uz kaimiņmāju aiznest rauga paciņu. Es arī priecīga gājēja. Taciņa veda cauri rudzu laukam. Jutos kā mežā. Kad jau bija redzama māja, mans skats kā piekalts apstājās pie dārza, kur, manuprāt, stāvēja pats Vecens. Es, ilgi nedomādama, raugu atstāju uz taciņas un raudādama skrēju uz mājām. Jau pa gabalu stāstīju, kas ir noticis. Šoreiz līdzi nāca mamma un, pievedusi tuvāk dārza stūrim, parādīja, ka mans iedomu tēls nav nekas cits kā putnu biedēklis, kura uzdevums bija nosargāt ogu krūmus no strazdiem.
Vēl vienu reizi Vecens mani izbiedēja. Es jau gatavojos iet pirmajā klasē. Netālu no mūsu mājas atradās mežs. Mamma todien bija aizgājusi uz veikalu. Ap to laiku, kad viņai vajadzēja nākt atpakaļ, gāju viņai pretī. Bailes nejutu un, pie sevis dungodama dziesmiņu, devos pa celiņu iekšā mežā. Te redzu – stāv mans Vecens, šoreiz tāds liels, spalvains.
Es pagriezos un, ko kājas nesa, skrēju uz mājām. Pa ceļam šķita, ka briesmonis jau min uz papēžiem. Ar pēdējiem spēkiem ieskrēju pagalmā un pārbiedēju kaimiņieni.
Laikam jau mans stāsts izklausījās šaušalīgs, jo abas, paņēmušas pa nūjai, devāmies uz mežu, jo mammai drīz vajadzēja nākt atpakaļ un viņu nu nekādi nevarēja atstāt likteņa ziņā. Tur jau viņa nāca un bezgalīgi brīnījās, kāpēc mēs esam divatā un vēl tik apbruņojušās. Nu bija mana kārta stāstīt. Mamma noklausījās, aizveda uz manis norādīto vietu, lika rūpīgi ieskatīties. Tavu brīnumu! Neko vairāk par vētras izgāztu koku neredzēju. Vecens bija pazudis. Šoreiz – uz visiem laikiem. To palīdzēja aizmirst arī jaunā grāmata, tās autoru gan neatceros, bet nosaukums bija “Ļoti garšīgi”.
