Vecāmāte ada cimdus. Pirmajā kārtā ieadītas viņas atmiņas, bērnības sapņi, jaunības dienu steiga un mīlestība. Nākamajām paliek stāsts par to, kā viņa audzināja piecus bērnus.
Vecāmāte ada cimdus. Pirmajā kārtā ieadītas viņas atmiņas, bērnības sapņi, jaunības dienu steiga un mīlestība. Nākamajām paliek stāsts par to, kā viņa audzināja piecus bērnus.
Dažas kārtas ir maigas kā saullēkta stunda. Pa starpām pelēkās – no tām stundām, kad vecāmāte sēdēja pie slimo bērnu gultiņām, melnā – kad viņa pavadīja dzīves draugu pēdējā gaitā… Vēl šobrīd trauksmaini nošķind adatas, krūtīs sažņaudzas, acīs riešas sūrme.
Cimds gandrīz jau galā. Vecāmāte grib paņemt melno dziju – domu par to, ka arī viņai nav tālu brīdis, kad dzeguze iezvanīs pēdējā miegā. Pastiepj roku un apstājas. Brīdi sevī ko pārlikusi, viņa paņem balto.
“Tā maniem mazbērniem, tas ir miera un laimes pavediens,” viņa klusi saka. Acīs vecmāmuļai staro nākamības gaisma.
