Vasarsvētkus svin piecdesmit dienas pēc Lieldienām, bet latviešu pagāniskajās tradīcijās tie nebija raksturīgi.
Vasarsvētkus svin piecdesmit dienas pēc Lieldienām, bet latviešu pagāniskajās tradīcijās tie nebija raksturīgi. Kad Jēzus 40 dienas pēc augšāmcelšanās bija parādījies mācekļiem, lai kāptu debesīs, viņš apsolīja Svēto Garu. Kad bija atnākusi Vasarsvētku diena, mācekļi kopā ar Jaunavu Mariju bija sapulcējušies Pēdējo vakariņu namā un gaidīja solīto .
Lūdzot Dievu, tas pār viņiem nolaidās kā uguns mēles un pildīja mācekļus ar lielu ticību un drosmi. Saņemot Garu, viņi sāka liecināt par Jēzu Kristu kā pestītāju. Uz viņu aicinājumu atsaucās pirmie 3000 ļaudis, līdz ar to Vasarsvētkos Jeruzalemē nodibinājās pirmā kristīgā draudze un baznīca.
Vasarsvētku nosaukums cēlies no jūdu pļaujas svētkiem, kurus Vecajā Derībā dēvēja par Nedēļu svētkiem, tāpēc ka viņi beidza septiņas pļaujas nedēļas, kuras iesākās ar pasah jeb Lieldienas svētkiem. Apokrifos (ar Bībeles sižetiem saistīts sacerējums, ko oficiālā baznīca neatzīst) un Jaunajā Derībā Vasarsvētkus sauca par piecdesmito dienu, tāpēc ka jūdus svētīja piecdesmitajā dienā pēc pirmo kūlīšu ievākšanas. Kad pēc Jeruzalemes tempļa izpostīšanas vairs nebija iespējams upurēt, kas piederēja pie svētku galvenās daļas, tiem pamazām deva citu nozīmi, proti, tos attiecināja uz bauslības došanu Sinaja kalnā, kas notikusi tajā pašā mēnesī. Atmiņas no pirmatnējās nozīmes saglabājušās jūdu paradumā Vasarsvētkos pušķot ar zaļumiem namus un sinagogas.
Kristīgajā tradīcijā laiku no Lieldienām līdz Vasarsvētkiem uzskatīja par priecīgu, bet jau trešajā gadsimtā nodibinājās īpaša Vasarsvētku dienas svinēšana. Pāvests Urbāns (1094. gadā) šos svētkus pavēlēja svētīt trīs dienas, un šis paradums līdz mūsu laikiem saglabājies atsevišķās lauku draudzēs. Ziemassvētki un Vasarsvētki ir lielākie kristīgie svētki.
Mājās ienes zaļojošu meiju
Bērzs ir plaukstošas dzīvības simbols. Ar Svētā Gara nosūtīšanu Baznīca uzsāka plaukšanu un ziedēšanu, tādēļ katrā mājā, kurā godā Dievu un pieņem viņa sūtīto Garu, pirmssvētku vakarā atnesa bērzu zarus vai meijas. Citās tautās namus greznoja ar dažādiem zaļojošiem augiem.
Šis ir laiks, kad laukos un tīrumos valda lielā sējas rosība. Vasarsvētku priekšvakarā, kam tikai bija vaļa, tīrīja un pušķoja sētu. Sakopa istabas, slaucīja pagalmu, pušķoja ar bērzu zariem un ievu ziediem, ar pīlādžu ziediem un citiem zaļumiem. Meijas lika mājas durvju priekšā, pie klētsdurvīm, pie katras gultas – ziedus. Arī baznīcas izgreznoja. Cilvēki zināja stāstīt – ja no baznīcā svētīta bērza nolaužot zariņu un noliekot siena šķūnī, peles negrauž sienu. Turklāt pēc sena ticējuma šajos svētkos Dievs izņem otru aukstuma akmeni no ūdens, tādējādi vēršot laiku siltāku. Turklāt, ja pērkons rūc pirms Vasarsvētkiem, tad būs auglīga vasara.
Saulainie iesvētības rīti
Pirmās Latvijas neatkarības laikā Vasarsvētku dievkalpojumā pie dievnama pulcējās jaunas meitas un puiši. Sagaidot šo dienu, viņi bija sakopuši baznīcu un izgājuši iesvētības mācību. Tie bija draudzes kuplināšanas lielākie svētki, kad meitenes baltās kleitās apliecināja gatavību saglabāt mūžīgo paļāvību uz Pestītāju un viņa mācību.
Pēc pusdienas meiju maigās lapiņas sagriezās un sakalta, un ar bērzu smaržu istabā izgaisa brīnišķā Vasarsvētku jausma. Daudzviet uz grīdas bārstīja gaiši zaļas lazdu lapas, un tieši šajā zaļojošajā, smaržojošajā telpā bija apjaušams, cik Dievs ir gādīgs.
Daudzās mājās galdā lika svētku mielastu – sieru, sviestu, baltmaizi un miežu plāceni. Bet pēc svētkiem meitas, ganos ejot, līdzi ņēmušas siera ņuku, jo zināja, ka ganos atnāks kaimiņu puiši, un tas būtu negods, ja ciemiņu nebūtu ar ko pacienāt. Bieži vien šis kaimiņu puisis bija arī tas, ar kuru kopā iets dievnamā.
***
Gulbenes katoļu draudzes prāvests Vjačeslavs Bogdanovs:
– Šo dienu katoļu baznīcā vienmēr tur godā, jo uzskata par Baznīcas dzimšanas dienu. Pateicoties Svētā Gara spēkam un žēlastībai, mācekļi uzsāka evaņģēlija vēsts sludināšanu. Senos laikos un arī tagad šajā dienā kristīja, sniedza iestiprināšanas sakramentu. Agrāk svētīja Vasarsvētku ūdeni, jo tas ir Kristus žēlastības simbols. Pateicoties šai žēlastībai, cilvēks atdzimst un var dzīvot mūžīgo dzīvi. Uzsākot svēto misi Vasarsvētku rītā, draudze dzied himnu Svētajam Garam. Tās laikā piesauc žēlastību ne tikai konkrētam cilvēkam vai draudzei, bet visai pasaulei. Tieši Svētais Gars palīdz cilvēkam dzīvot saskaņā ar Dievu. Kopš Vasarsvētkiem Svētais Gars ir kopā ar ikvienu, kas tic Dievam un to pieņem.
Alūksnes evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Ziedonis Kārlis Varts:
– Dieva mīlestība, kas ik dienu ir ar mums, ir nākusi caur Svēto Garu, un tā ir mūsu spēks un tautas nākotne, tāpēc būsim saprātīgi un novēlēsim tam sevi un tautu. Ja gadās paklupt, tad zinām, ka varam rast atbalstu pie kaut kā mūžīga un svētīga. Kā jau cilvēki, mēs mēdzam atteikties no būtiskām dzīves vērtībām. Kādreiz grēkojam, viļamies savos spriedumos vai esam pārāk asi vārdos, varbūt pat nenovīdīgi pret citiem, tāpēc mums jālūdz Dieva palīdzība. Atbalsts ir Jēzus Kristus atpestītā baznīca, kas dod mieru un svētību. Novēlu katram tiekties pēc mūžīgās un dievišķās vērtības. Ja mēs nākam no Dieva, esam viņa radīti, tad ejam ar Dievu kopā līdz pat dzīves noslēgumam. Un arī pēc tam nonākam pie viņa, jo Dieva vadība šajā pasaulē ir visiem viena.
Madonas katoļu draudzes prāvests Rihards Rasnacis:
– Vasarsvētki ir Svētā Gara nosūtīšanas svētki. To sauc arī par patiesības garu, iepriecinātāju un aizstāvi. Kad tas pirmo reizi tika sūtīts mācekļiem un Marijai, viņi lūdzās un saņemtais Gars bija atbilde. Arī šajos Vasarsvētkos to saņems tas, kas patiesi lūgsies kopā ar citiem ticīgajiem.
