Mātes dienu Latvijā svinēja kopš 1922.gada, bet maija otrajā svētdienā – tikai no 1934.gada.
Mātes dienu Latvijā svinēja kopš 1922.gada, bet maija otrajā svētdienā – tikai no 1934.gada.
Ai, bērniņi, ai bērniņi,
Klausiet tēvu, māmulīti.
Mūžam Saule debesīs,
Ne mūžam tēvs, māmiņa.
Mātes dievības, mitoloģiskas būtnes sastopamas daudzu tautu reliģiskajos kultos, latviešiem to ir visvairāk – aptuveni 40.
Visiem svētas ir Nakts māte, Uguns māte, Vēja māte. Mums ir māte Latvija, māte Latgale, Dieva Māte Marija. Tas norāda, ka tieši mātes vārdam jāizsaka pateicība Mātes dienā. Tikai mātes mīlestība spēj visu piedot, citas tādas mīlestības nav.
Eju pa ceļu, pelēkas lietus lāses glāsta seju. Iedomājos, ka tās varbūt nemaz nav lietus lāses, bet gan māmuļas asaras. Viņas rūpes par manu atrašanos šajā pasaulē. Kā svētnīca mani sagaida māja. Logi raugās ar mātes acīm. Spiežu pie lūpām maizīti, jo arī tā ir kādas māmiņas cepta. Aiz loga šalc vējš. Māte atnāk pāri gadiem un noglāsta. Sirdī ieplūst siltums un miers. Aizveru acis un jau miega pilna saku: “Paldies, māmiņ, ka tu neaizmirsi!”
Rīts atnāk ar saules pielietu pagalmu. Pāri visam kā gaismas un dzīvības apliecinājums stāv Mātes mīlestība.
Ja māte ir dzīva, tad var aiznest ziedus, apskaut, pateikt mīļu vārdus. Kaut pa telefonu parunāties, kartīti aizsūtīt. Māte gaidīs un sapratīs.
Māmuliņ, noslauki asaras. Tur nāk tavas aizgājušās dienas. Baltas, melnas un raibas kā puķzirnīši. Tagad viņas tur stāv, mazliet samulsušas un nosalušas. Saņem un apmīļo, jo vairāk tādu nebūs. Māmuliņ, pasmaidi, jo tagad durvīs stāv mūža mīlestība… un arī mēs – tavi putnēni.
Mātes ir dažādas. Man negribas domāt par tām, kuras dzīves dārzā atstāj dzeguzēnu. Vēl vienu lielās pasaules rūgtu asaru, kurš ilgojas pēc mātes mīlestības… Savējās.
Es domāju par tām mātēm, kuru vairs nav, arī par savējo. Taču sirdī un mūžībā viņa ir dzīva.
Garā es viņu redzu, gadu nastas nesaliektu, kura pat dzīves sniegputeņos nezaudēja optimismu. Arī tagad viņa man uzsmaida – caur zāli, kokiem, sauli, ziediem. Atnāk ciemos sapnī, sevišķi bēdīgās dzīves situācijās, neliedz padomu, uzmundrina. Manas māmuļas kaps ir tālu no šejienes, taču tas mani neskumdina.
Mātes dienā es parasti iededzu sveci, blakus vāzītē ielieku ziedus un domās saku: “Paldies, māmuļ, par to ceļamaizi, kuru tu man sagatavoji agrāk, paldies tev par siltajiem glāstiem. Paldies, ka arī tagad tu esi līdzās.”
Nekas nav beidzies. Mīlestība nemirst.
