Kad alūksniete Vizbulīte Ostrovska vēl mācījusies skolā, viņa pret savu vārdu izjutusi lielu nepatiku. Apsvērta pat doma, ka kļūstot pieaugušai, vārdu varētu mainīt. Tiesa, ar laiku viss mainījies. „Pamazām samierinājos ar savu vārdu, un tagad pat šķiet, ka neviens cits vārds man nepiestāvētu tik labi,” viņa apgalvo.
Vizbulīte atklāj, ka šādai rīcībai ir arī cits iemesls. Tā kā tēvs ļoti gaidījis piedzimstam meitiņu un jau laikus nolēmis, ka viņu sauks Vizbulīte, vārds palicis kā piemiņa meitai no tēva, kurš nu jau aizgājis aizsaulē. Nu viņa pati kļuvusi par māmiņu diviem mazuļiem – 11 mēnešus vecajai Danijai un piecgadīgajam Nikam. Bērniem šobrīd tiek veltīta visa Vizbulītes uzmanība, lai gan brīžos, kad izdodas izbrīvēt laiku arī sev, viņa labprāt nododas šūšanai un rokdarbiem.
Sevi Vizbulīte raksturo kā komunikablu un izpalīdzīgu cilvēku, kura uzticību citiem nav tik viegli iemantot. Iepazīstoties ar sava vārda skaidrojumu, viņa atzīst, ka iekārtošanās un pielāgošanās jaunai videi problēmas patiešām nekad nav sagādājusi. Savukārt, ja runā par saprātīgumu un konkrētību, tad virsroku tomēr gūstot sievietēm piedienošā emocionalitāte un jūtīgums, kā arī tieksme papļāpāt, iedziļinoties detaļās. „Varu runāt un runāt bez apstājas – neapnīk,” Vizbulīte smaidot atzīstas savā vājībā.
Vēl viena viņas vājība esot iespēja no rītiem ilgāk pagulēt. Tagad, kad bērni vēl ir mazi, bieži to izdarīt neizdodas. Par vienu no retajām reizēm kļuvis vārdadienas rīts. Tajā vislielāko prieku, kā parasti, sagādājis piecgadīgais dēlēns, uzdāvinot māmiņai paša pirktu ziedu. Tāpat par sveicieniem neaizmirst paziņas, radinieki un draugi, kuri dažkārt Vizbulīti sauc par Vizbu. „Tā man ir iesauka vēl no skolas laikiem,” viņa paskaidro, piebilstot, ka tā viņu šobrīd uzrunājot reti. „Nu jau visi zina, ka man patīk, ja sauc par Vizbulīti.”
