Dzīvojot citā pilsētā Latvijā, Kristīne (vārds mainīts – red.) saskārās ar vardarbību ģimenē pret sevi un bērniem no vīra puses. Pirms diviem gadiem šā iemesla dēļ viņa bija spiesta ar bērniem atbēgt uz Alūksni, kas ir viņas dzimtā pilsēta. Kristīne vērsās pēc palīdzības Alūksnes novada bāriņtiesā, kur tika uzklausīta, bet cerēto palīdzību nesaņēma, bāriņtiesa neziņoja par šo vardarbības gadījumu Valsts policijai. Kristīnei, kura bija cietusi no emocionālas un fiziskas vardarbības, tomēr saņēmusi drosmi lūgt palīdzību, nācās arī turpmāk piedzīvot daudz nepatīkamu brīžu…
Pašlaik Administratīvā rajona tiesa izskata lietu par Alūksnes novada bāriņtiesas bezdarbības atzīšanu par prettiesisku. Pirmā sēde notika maijā, lietu turpinās izskatīt rudenī. Savukārt Valsts policija, pamatojoties uz Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas iesniegumu, ierosinājusi kriminālprocesu par vardarbības faktu minētajā gadījumā.
Diemžēl ik dienu Latvijā notiek emocionālas, fiziskas vai seksuālas vardarbības gadījumi, no kuriem daudzi tā arī paliek neatklāti, par tiem neziņo. Kristīne ziņoja, iestājās par saviem bērniem un piekrita savu stāstu paust arī publiski ar cerību, ka tas mazinās šādu gadījumu skaitu un rosinās atbildīgās institūcijas strādāt vēl atbildīgāk, cilvēcīgāk.
Pašvaldība tikai atrakstās
Kristīne vērsās pēc palīdzības pie jurista Guntara Freija, un 2018. gada septembrī Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijai tika uzrakstīta sūdzība par Alūksnes novada bāriņtiesas rīcību – inspekcija atzina šo sūdzību un pārkāpumu par pamatotu.
“Tas mums bija pamats rakstīt iesniegumu Alūksnes novada bāriņtiesai, norādot uz neizdarīto. Savukārt 26. novembrī iesniedzām iesniegumu arī Alūksnes novada domes priekšsēdētājam Arturam Dukulim, lūdzot izskatīt šo gadījumu. No pašvaldības saņēmām atrakstīšanās vēstuli, uz ko savukārt atbildējām ar sūdzību par atbildes nesniegšanu pēc būtības. Nepanākot pašvaldībā nekādu risinājumu, bijām spiesti Administratīvajā rajona tiesā iesniegt pieteikumu par Alūksnes novada bāriņtiesas bezdarbības atzīšanu par prettiesisku un morālās kompensācijas pieprasīšanu. Tiesa ierosināja tiesvedību un tagad notiek lietas izskatīšana par bāriņtiesas faktiskās rīcības – bezdarbības atzīšanu par prettiesisku. Nākamā tiesas sēde nozīmēta rudenī,” stāsta G. Freijs.
Bija pienākums ziņot
policijai
Jurists atzīst – mērķis, publiskojot šo gadījumu, ir preventīvs: aktualizēt tēmu, lai nākotnē mazinātu un novērstu šādu gadījumu rašanos. “Ne visi vardarbības upuri uzdrošinās vispār meklēt palīdzību. Turklāt šos gadījumus ir arī grūti izmeklēt un pierādīt faktu, jo jāstrādā ar bērniem, tādēļ ļoti būtiski ir ziņot un izmeklēt nekavējoties. Mums ir arī psihologu atzinumi, ka bērni ir cietuši no vardarbības no Kristīnes nu jau bijušā vīra puses,” saka G. Freijs.
Viņš uzsver – bāriņtiesai vajadzēja nekavējoties ziņot Valsts policijai par vardarbības gadījumu, kas savukārt uzreiz uzsāktu pārbaudi. “Tagad visa tā rezultātā diemžēl ir palikusi savlaicīgi neizmeklēta iespējama vardarbība pret bērniem. Jāuzsver, ka šā gada maijā, pamatojoties uz Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas iesniegumu, Valsts policija ir arī ierosinājusi kriminālprocesu par vardarbības faktu minētajā gadījumā,” saka G. Freijs.
Alūksnes bāriņtiesai –
četri gadījumi
Administratīvās rajona tiesas (ART) Valmieras tiesu nama priekšsēdētājs Guntars Ploriņš informē, ka administratīvās lietas, kas ierosināta par Alūksnes novada bāriņtiesas bezdarbības atzīšanu par prettiesisku, izskatīšana atlikta uz septembri, lai lietā iegūtu papildu pierādījumus.
“Pēdējos gados tiesā izskatītas četras administratīvās lietas, kurās atbildētājas pusē pieaicinātā iestāde bijusi Alūksnes novada bāriņtiesa. Divās no šīm lietām bija pārsūdzēts bāriņtiesas lēmums par atteikumu atjaunot vecākam pārtrauktās bērnu aizgādības tiesības, vienā – pārsūdzēts bāriņtiesas lēmums par bērna aizgādības tiesību pārtraukšanu vecākam, vienā – pārsūdzēts bāriņtiesas lēmums par aizgādņa atcelšanu. Visās minētajās lietās tiesa Alūksnes novada bāriņtiesas lēmumus atzina par pamatotiem, noraidot pieteicēju pieteikumus. Šos spriedumus pieteicēji nav pārsūdzējuši, tātad tie visi ir stājušies spēkā,” stāsta G. Ploriņš.
Administratīvo lietu – mazāk
Sākot no 2014. gada ART Valmieras tiesu namā izskatītas 59 lietas, kurās atbildētājas pusē pieaicinātā iestāde bijusi kāda no bāriņtiesām. “2016. gadā no 18 lietām 2 atbildētājas pusē pieaicinātā iestāde bijusi Alūksnes novada bāriņtiesa, 2018. gadā – no 14 lietām vienā. Šogad izskatīta viena bāriņtiesu lieta, kur atbildētājas pusē pieaicinātā iestāde bijusi Alūksnes novada bāriņtiesa,” saka G. Ploriņš.
G. Ploriņš atzīst – pēdējos gados vērojams administratīvo lietu skaita samazinājums: salīdzinoši 180 lietas 2014. gadā un 130 lietas 2018. gadā. Visbiežāk atbildētājas pusē kā pieaicinātā iestāde bijusi Valsts Ieņēmumu dienests, pašvaldības, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra, arī Ieslodzījuma vietu pārvalde.
Visbiežāk – emocionālā vardarbība
Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes vecākā speciāliste Zane Vaskāne uzsver – visbiežāk tiek īstenota emocionālā vardarbība, retāk fiziskā. “Ir arī gadījumi, kad varmāka ir sieviete. Pērn Valsts policijas Vidzemes reģiona amatpersonas pieņēma 131 policijas lēmumu par varmākas nošķiršanu, no tiem 43 – Alūksnes iecirknis, bet 2019. gada pirmajos trīs mēnešos ir 27 lēmumi reģionā un no tiem teju puse – 13 – Alūksnes iecirknim. Tiesas nolēmumi par pagaidu aizsardzību pret vardarbību Alūksnes iecirkņa teritorijā bijuši 11. Bijuši 13 gadījumi Vidzemē, kad konstatēti policijas lēmuma par nošķiršanu pārkāpumi, no tiem Alūksnē – pieci. Savukārt uzskaitē esošie tiesas lēmumi par pagaidu aizsardzību pret vardarbību Valsts policijas lietvedībā Vidzemē ir 400, no tiem Alūksnē – 33,” stāsta Z. Vaskāne.
Viņa uzsver – Ministru kabinetā ir pieņemti noteikumi par institūciju sadarbību bērnu tiesību aizsardzībā, kur noteikts visu iesaistīto institūciju vienotas sadarbības mehānisms un pienākumi. “Policija cieši sadarbojas gan ar bāriņtiesu, gan sociālo dienestu. Lietas par bāriņtiesu neizdarību nav ierosinātas. Valsts policija aicina nebaidīties ziņot par vardarbību ģimenē – aicinām neklusēt arī kaimiņus, ja dzird ģimenes konfliktus, un zvanīt 110 Valsts policijai,” viņa rosina.
Lietas izskatīšana turpinās
Minētais gadījums noticis, kad Alūksnes novada bāriņtiesas priekšsēdētājas amatā vēl bija Inga Ozoliņa. I. Ozoliņa no amata tika atbrīvota ar 2019. gada 15. februāri pēc pašas vēlēšanās – to paredz Alūksnes novada domes šā gada janvāra sēdes lēmums. Par jauno bāriņtiesas priekšsēdētāju apstiprināta Gunta Vanaga – viņa no jebkādiem publiskiem komentāriem atteicās uzsverot, ka notiek tiesvedība un lēmuma vēl nav. Tomēr viņa piekrīt, ka tēma par vardarbību ģimenēs ir aktuāla un aktualizējama, bet ne viena gadījuma kontekstā, jo arī Alūksnes novadā šādi gadījumi ir.
Alūksnes novada bāriņtiesas pārskatā par darbu 2018. gadā norādīts, ka pērn tā vērsusies prokuratūrā ar trīs iesniegumiem, lūdzot pārbaudīt, vai kriminālprocesā ir veiktas visas nepieciešamās darbības bērnu tiesisko interešu aizstāvībai un nodrošināšanai, bet ar 14 iesniegumiem Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldē ar lūgumu izvērtēt informāciju un uzsākt administratīvo lietvedību vai ierosināt kriminālprocesu par iespējamiem likumpārkāpumiem pret nepilngadīgajiem, un vienā gadījumā par izteiktiem draudiem par fizisku izrēķināšanos ar konkrētiem bāriņtiesas darbiniekiem.
G. Ploriņš atzīst – ja konkrētajā gadījumā tiesa konstatēs Alūksnes novada bāriņtiesas rīcības prettiesiskumu, tad pieteicēja varēs vērsties iestādē par mantiskā zaudējuma vai nemantiskā kaitējuma atlīdzināšanu, kas viņai nodarīts ar konkrēto rīcību, norādot to apmēru un pamatojumu.
Pievērs uzmanību!
● Kopš 2014. gada Valsts policija ar cietušā piekrišanu var astoņas dienas liegt varmākam atgriezties dzīvesvietā. Vienlaikus cietušais jebkurā laikā var vērsties tiesā un lūgt piemērot pagaidu aizsardzību uz mēnesi, ko pēc tam var pagarināt. Tiesa šo lūgumu bez maksas izskata 24 stundu laikā. Tas nozīmē, ka varmāka nedrīkst tuvoties cietušajam un dzīvesvietai pat, ja īpašums ir uz viņa vārda. Taču tiesa sagaida, ka paralēli cietušais risinās situāciju, piemēram, iesniegs šķiršanās pieteikumu.
● Ja varmāka pārkāpj policijas lēmumu par nošķiršanu vai tiesas lēmumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību, nekavējoties jāzvana policijai. Lēmuma pārkāpšana ir sodāma darbība.
● Par nodarītajiem miesas bojājumiem, seksuālu vardarbību, bojāto mantu, vajāšanu, draudiem, par nelikumīgu iekļūšanu mājoklī, tiesas lēmuma par pagaidu aizsardzību pret vardarbību pārkāpumu policija ierosina krimināllietu. Var būt gadījumi, kad kriminālprocesa ierosināšanai policija lūgs cietušā piekrišanu (iesniegumu). Ja ir uzsākts kriminālprocess, cietušais var lūgt, lai varmākam piemēro drošības līdzekli – netuvoties. Ja vardarbība notiek bērna klātbūtnē, varmāka tiks sodīts par emocionālu vardarbību pret bērnu.
● Interneta vietnē www.cietusajiem.lv katru dienu var zvanīt uz informatīvo tālruni 116006 un tur izstāstīs, kur tieši meklēt informāciju, ja cilvēks ir apjucis un nespēj to atrast. Ja zvanīt kautrējaties, varat rakstīt turpat konsultantam – lapas labajā, apakšējā stūrī jāmeklē sadaļa “Uzdod jautājumu”.
● Valsts policija vērš uzmanību – ja redzi, ka bērns, sieviete cieš no vardarbības, nekavējoties ziņo Valsts policijai pa tālruņa numuru 110!
Kristīnes stāsts
“Sākumā, protams, izskatījās, ka mūsu starpā uzplaukusi mīlestība, un sākotnēji nebija iespējas apjaust, cik skaudras dienas mani sagaida jau pavisam tuvā nākotnē. Tikai vēlāk nāca nojausma par to, kas sākumā tika ļoti veiksmīgi noslēpts no vīra puses, bet tad jau bijām precējušies un biju gaidībās. Tieši tad sāka izpausties vīrieša patiesā daba, kuru vīrs vairs neslēpa, jo viņš bija pārliecināts, ka es ar bērniem būšu pilnībā pakļauta viņa agresijai, nevarēšu doties prom, nevienam nebūšu vajadzīga, un, neskatoties uz neko, savā bezspēcībā palikšu pie viņa! Vīrs demonstrēja savu varu, manu viedokli vērā neņēma, es biju nekas, uz mani tika vērsta visa viņa agresija un rupjība, neapmierinātība ar dzīvi, kuru viņš bija dzīvojis, līdz satikāmies. Vēl spēcīgāk vīra destruktīvās darbības izpaudās, kad paliku stāvoklī – Raitis (vārds mainīts – red.) jau pašā grūtniecības sākumā man draudēja, ka atņems man bērnus, ka esmu tiem tikai surogātmāte, ka esmu beztiesīga. Stāstot par savām iepriekšējām attiecībām, Raitis bieži uzsvēra, kādu niknumu izjutis un joprojām izjūt pret savu otro sievu, un savus visnežēlīgākās atriebības plānus stāstīja man, ar mērķi mani iebiedēt un tādējādi pakļaut arvien vairāk.
Attiecību un laulības sākumā Raitis radīja priekšstatu, ka brauc uz darbu, ka viņam ir biznesa darīšanas, bet ar laiku atklāju, ka Raitim visa dzīve ir viens liels likumpārkāpums – viņš algotu darbu nestrādā, viņam ir daudz kredītu, viņš ir tiesu izpildītāju uzraudzībā, viņš ir parādā kredītiestādēm par nekustamajiem īpašumiem, nemaksā uzturlīdzekļus: ne bērniem no iepriekšējām laulībām, ne vēlāk mūsu kopīgiem bērniem. Naudas līdzekļus viņš iegūst pretlikumīgā ceļā. Likumi un noteikumi viņam neeksistē. Kad sapratu, kādā situācijā esmu nonākusi, uzmeklēju Raita otro sievu, kura tagad dzīvo ārzemēs. Rezultātā konstatēju, ka viņas attiecību un laulību stāsts ir diezgan identisks manam. Vēlāk uzzināju, ka arī Raita pirmā sieva viņu laulības norietā ar bērniem nonākusi krīzes centrā Raita agresijas dēļ.
Kopdzīves laikā ar Raiti es nemitīgi dzīvoju panikā un bailēs par visu – par bērniem, par sevi un savu dzīvību. Visu grūtniecības laiku raudāju, sēdēju paslēpusies savā istabā, lielie bērni slēpās savā istabā. Klusām, lai Raitis nedzird, mierinājām un atbalstījām cits citu, ticējām un cerējām uz izglābšanos, tikai nebija nekādas skaidrības – kā? Iepriekš dzīvē ar neko līdzīgu nebiju saskārusies – ne ar tādu varmāku, kurš pēc likuma bija mans vīrs, ne ar tādu vardarbību pret sevi un bērniem, nezināju, ko darīt, kam teikt par savu traģisko situāciju. Baidījos. Bija kauns.
Tā bija ļoti liela emocionālā vardarbība, ko laulības laikā Raitis vērsa pret mani, pret maniem bērniem. Es ļoti baidījos, ka Raitis nenodara fiziski pāri maniem vecākajiem bērniem. Vienmēr viņus aizstāvēju, konflikta situācijā burtiski stājos starp bērniem un Raiti. Es apzinājos, ka man ir jābēg, bet nezināju, kā un uz kurieni. Pēdējos 20 gadus mana dzīve ritēja citā pilsētā un tās tuvumā, man tur bija labs darbs, karjeras izaugsmes iespējas, draugi, radi, vecākajiem bērniem skola, turklāt biju pēdējos grūtniecības mēnešos. Dzīvojot nemitīgā sasprindzinājumā un izmisumā, visus spēkus veltot elementārai izdzīvošanai Raita vardarbībā, es tomēr cerēju, ka tas viss beigsies, ka tas varbūt ir tikai ļauns murgs, kurā esmu nonākusi. Cietu, cietos, cerēju, ka lietas nokārtosies, ka Raitis atjēgsies, ka ļaunais murgs tomēr beigsies. Taču nekas no tā nenotika, bet ar katru brīdi kļuva tikai trakāk…
Mans pēdējais piliens sapilēja dienā, kad Raitis pateica: “Es tevi sitīšu, vācies projām ar visiem bērniem un dzīvo, kur gribi!”. Līdz tam viņš mani bija grūstījis, raustījis, spiedis ciet muti, bet nu jau bija draudi par sišanu, kurus viņš izteica, balsij nenotrīcot, mierīgi un nosvērti.
Mūsu kopīgie bērni jau bija piedzimuši. Visas rūpes par zīdaiņiem dienā un naktī gūlās vienīgi uz maniem pleciem. Par saviem bērniem Raitis nekad nerūpējās, zīdaiņi viņu kaitināja. Raitis pret viņiem neizturējās kā pret bērniem, bet kā pret seksuāliem objektiem, nesauca vārdos, bet dēvēja dzimumorgānu apzīmējumos. Zīdaiņu rīcību, piemēram, pirkstiņu likšanu mutē, knupīša sūkāšanu, Raitis pielīdzināja seksuālajām darbībām. Viņš aizskaroši seksualizēja arī krūts barošanas procesu. Laulības laikā Raitis nodarīja pāri arī maniem vecākajiem bērniem.
2017. gadā, glābjot sevi un bērnus, atbēgu uz Alūksni. Nekavējoties vērsos policijā un tiesā ar iesniegumu par vardarbību un lūdzu pagaidu aizsardzību no vīra, bet saņēmu atteikumu – tā kā vairs neesmu kopā ar šo cilvēku, tad briesmas man nedraudot. Tiesa neapšaubīja, ka esam cietuši no Raita vardarbības, bet atteica palīdzību, nepārbaudīja īsziņu saraksti, audioierakstus, neapzināja lieciniekus. Uzreiz pēc palīdzības vērsos arī Alūksnes novada bāriņtiesā, jo, kā noskaidroju, šī iestāde rūpējas par bērnu drošību un tiesībām, un viņu rokās ir instrumenti, ar kuriem pasargāt bērnus. Caur asarām stāstīju savu stāstu un man solīja, ka, dzīvojot Alūksnē, mēs būsim drošībā. Vasaras mēnešos atkārtoti devos uz bāriņtiesu, lai informētu iestādi par pārdzīvojumiem un grūtībām, ko mums turpināja sagādāt Raitis, jo būt vardarbīgs viņš turpināja arī no attāluma.
Neskatoties uz lielo ikdienas slodzi, jo rūpējos par bērniem, iekārtoju savu dzīvesvietu, kopu dārzu, biju informējusi bāriņtiesu par mūsu situāciju ticot, ka iestāde dara visu, kas tās spēkos, lai mums palīdzētu, lai padarītu dzīvi drošu, mierīgu un cilvēcīgu. Taču rudenī konstatēju, ka manu vasarā vairākkārtīgi stāstīto par bijušo un turpināto vardarbību no Raita puses bāriņtiesā neviens nav fiksējis. Raita emocionālā vardarbība turpinājās – saņēmu aizskarošas īsziņas, telefona zvanus, dažādus draudus.
Kad sapratu, ka mani mutiskie ziņojumi nekur netiek fiksēti un nekādas darbības no iestādes neseko, sastādīju rakstisku iesniegumu, kas adresēts bāriņtiesai. Pēc šī iesnieguma man un maniem vecākajiem bērniem tika nozīmēts psihologa apmeklējums, lai konstatētu, vai esam cietuši no Raita vardarbības – psihologi apstiprināja, ka esam. Vecākajiem bērniem nozīmēja psiholoģisku rehabilitāciju dzīvesvietā, savukārt man psiholoģiskais atbalsts tika sniegts krīzes centrā “Marta” Rīgā, kur saņēmu profesionālu palīdzību smagajā situācijā.
Pēc saņemtā atbalsta no krīzes centra speciālistiem šķita, ka jautājumi par bērnu drošību Alūksnes bāriņtiesā sāks beidzot kustēties, taču pēc laika apjautu bāriņtiesas pozīciju – rehabilitācija izieta, ar bērniem un mani “viss atkal ir kārtībā”, pārdzīvojumi un notikumi ar Raiti ir nodzēsti, un, lai cik absurdi tas nešķistu, Raitis ir kļuvis par normālu cilvēku, viņš nevienu vairs neapdraud, un viņam ir tiesības tikties ar saviem bērniem. Tajā brīdī sapratu, ka vienīgais, ko Alūksnes novada bāriņtiesa aizsargā, ir tēva tiesības, nevis bērnu drošība, tiesības un intereses. Sieviete un māte ir tukša un beztiesīga vieta. Uzskatu, ka bāriņtiesa nav pietiekami pārbaudījusi Raita pagātni, personību. Līdztekus tam notika arī mana un Raita laulības šķiršana.
Bāriņtiesu informēju, ka šī ir ļoti sarežģīta situācija, ka Raitis ir bīstams. Taču tā vietā, lai sagaidītu bāriņtiesas rūpīgāku attieksmi pret situāciju, komunikācija ar iestādi nekādi nevedās. Biju izlikusi atklāti savu dvēseli, biju šokēta par bāriņtiesas rīcībām. Vasaras beigās atkārtoti vērsos tiesā ar lūgumu par pagaidu aizsardzību, jo vardarbība no Raita puses turpinājās, taču tā netika piešķirta. Tā vietā saņēmu ierakstu, ka ļaunprātīgi izmantoju savas tiesības un ierobežoju tēva tiesības.
Kopš manas ierašanās Alūksnē pagājis pusotrs gads, un es jūtu, ka beidzot varu daudzmaz normāli domāt, runāt par piedzīvoto, atcerēties piedzīvotā detaļas, bet sākotnēji man bija ļoti liela panika, jo atbalsta no atbildīgo iestāžu puses nebija un nav joprojām. Kur tad ir bāriņtiesas preventīvais darbs? Kur bāriņtiesas darbinieku cilvēcība? Miera nav manā dzīvē, jo arvien kāds cits cenšas kontrolēt manu dzīvi – bāriņtiesas darbinieki, bijušais vīrs, kurš var būt bezatbildīgs, joprojām agresīvs un vardarbīgs savās izpausmēs, vārdos.
Esmu pateicīga par to izturību, par saviem iekšējiem spēka un enerģijas resursiem, par cilvēkiem, kas ir mums blakus – ģimene, jurists, draugi, kuri palīdz man izdzīvot šo smago dzīves posmu, sniedz mums milzīgu atbalstu. Šobrīd visu savu laiku veltu bērniem un savas dzīves vides iekārtošanai, taisnīgai tiesisko attiecību noregulēšanai. Es ar lielām cerībām un ticību atgriezos dzimtajā Alūksnē, bet tiku nepatīkami pārsteigta ar iestāžu attieksmi.
Mans secinājums – citviet jautājumiem par vardarbību ģimenē, pret sievieti un bērniem tiek pievērsta lielāka vērība un aktualitāte nekā mazpilsētās. Citām sievietēm iesaku neslēpt no saviem draugiem, paziņām, vecākiem situāciju ģimenē. Ja ir slikti – ir jāsaka! Nebaidīties, nekaunēties. Es saviem vecākiem par savām nedienām neko neteicu. Kad sāku stāstīt, tad darīju to pārāk pieklājīgi, nepasakot īsti līdz galam – man bija neērti. Līdz ar to ne ģimene, ne draugi līdz galam nesaprata lietas nopietnību, nevarēja ieteikt, kā rīkoties, kur meklēt palīdzību. Diemžēl pašām ir jākrāj arī pierādījumi par vardarbību, kas piedzīvota ģimenē, par visu notikušo – kādus vien iespējams savākt! Ja piedzīvots šāds gadījums, lielu lomu, protams, spēlē arī cilvēcība – tas, kādi cilvēki strādā atbildīgajās institūcijās. Diemžēl sievietes nekad nav pasargātas no šādiem vīriešiem kā Raitis. Savukārt man jāmācās būt piesardzīgākai.”
Līga Vīksna
