Šogad vairāk nekā citus gadus man gribas būt pie dabas. Gribas mieru. Iespējams, tas saistīts ar vecumu, bet varbūt tā ir vērtību apzināšanās. Šķiet, manī atmodušās tādas senā latvieša jūtas, kad daba tiešām ir spēka avots – saule, zeme, vējš, kaut vai tas pats ozols. Ja paskatāmies ne tikai uz latviešiem, kā tad ar izslavētajiem “puķu bērniem” jeb hipijiem? Liela daļa zina, ka tā bija jauniešu kustība, kas izveidojās ASV 20. gadsimta 60. gadu vidū un vēlāk izplatījās visā pasaulē.
Hipiji atbalstīja dzīvesveidu, kas saistīts ar “atgriešanos pie dabas”, viņu apģērbs un dzīvesvietas bieži tika veidotas krāsainos un košos toņos, tāpēc viņus sauc par puķu bērniem. Protams, hipiju galvenās idejas tiešām var ietvert jau nobružātajos vārdos “miers”, “mīlestība” un “brīvība”. Bet brīvība jāsaprot gan kā iekšējā brīvība, gan kā centieni pēc ārējās brīvības. Tā nozīmēja atbrīvot sevi no visiem iepriekš pieņemtajiem un uzspiestajiem sabiedrības aizspriedumiem, ko drīkst un ko nedrīkst darīt, tāpat arī – ar jaunu skatu raudzīties uz visām lietām un cilvēka atbildību par savu rīcību. Daudzi ir atzinuši, ka tas nemaz nav vieglākais ceļš – būt brīvam! Gribētos domāt, ka šādu uzskatu sāk kultivēt arī Latvijā. Sāk veidoties tādi latviskie puķu bērni. Tas novērojams tāpēc vien, ka tiekam aicināti vienas vai divu dienu maršrutos ar nakšņošanu dabā vai vieglās pastaigās pa kādu skaistu dabas taku. Dodoties grupā, individuāli vai kopā ar ģimeni, kā nu kuram labāk patīk. Neatkarīgi no gadalaika. Purvu ekspedīcijas, 100 kilometru pārgājieni, piemēram, tādi kā Kolka – Dubulti, Kolka – Ventspils. Ja skatāmies lokālāk – visas mazās apmetnes ar ugunskura vietām, piemēram, Zeltiņu pusē pie Pārtažas ezera, kur paveras pasakains skats uz ezeru. Tāpat jau tautiņās izslavētās Dabas mājas Veclaicenes pusē. Mēs ejam dabā. Mūs sauc dabā, un tas priecē. Saprotams, ka kādam tas ir bizness, bet mēs katrs varam izvēlēties savu rehabilitāciju, it sevišķi vasarā… Tas var būt brauciens ar velosipēdu pa Alūksnes muižas parku, pāris soļi caur Siseņu priedēm, naksnīgas peldes Alūksnes ezerā. Ticat vai nē, tur ir kaut kāda maģija. Kāds tuvs cilvēks man ir teicis – ir mirkļi, kad pazūdu, aizeju pļavā un guļu, tad es jūtu mieru, tad es jūtu dabu. Interesanti, ka tieši šādus cilvēkus es šobrīd sastopu un tieši viņus es visvairāk saprotu. Tāpēc vēlos arī jūs aicināt – ejiet dabā un baudiet!
