Interesanti, bet pamazām, pamazām manī rodas apjausma, ka drīz klāt būs manas valsts lielā un apaļā jubileja. Līdz šim nekādas patriotisma jūtas sevī nebiju sajutusi, tomēr tagad sāku izjust piederību Latvijai.
Tas, iespējams, notiek daudzo aktivitāšu dēļ, kas tiek rīkotas, gatavojoties 90 gadu svētkiem – vienotības josta ar vēlējumiem, izgaismoto tiltu akcija un tagad arī gatavošanās Lielajai talkai. Tas viss pavisam nemanāmi mani ir ievilcis svētku jūklī.
Jau šajā nedēļas nogalē ikvienā Latvijas vietā notiks Lielās talkas aktivitātes. Tā būs diena, kad kopīgiem spēkiem, plecu pie pleca strādājot, visi kopā savu Latviju padarīsim tīrāku, sakoptāku, skaistāku. Akcijas organizatori atzīst, ka tā būs dāvana valstij apaļajā 90 gadu jubilejā.
Man gan liekas nedaudz dīvaini, ka sakoptība atzīstama par dāvanu. Manā uztverē sakoptai Latvijai būtu jābūt pašsaprotamai lietai, kurai nevajadzētu būt kam pārsteidzošam. Gribētos, lai ikkatrs dzimtās zemes gabaliņš ik dienas būtu tīrs no atkritumiem, izkopts un uzposts. Daudz laba šādas ieceres īstenošanai jau līdz šim darīts, tomēr izrādās, ka daudz vairāk ir to cilvēku, kas piesārņo. Talkas tiek rīkotas gadu no gada, bet piesārņotās vietas ir praktiski nemainīgas. Tāpēc šādās reizēs apbrīnoju cilvēku apņēmību un nenogurstošo garu tīrīt atkal un atkal. Tieši šie uzņēmīgie cilvēki rada enerģiju, motivāciju arī citiem.
