Ik gadu Latvija no katriem 100 tūkstošiem strādājošo darbavietās zaudē četrus cilvēkus. Lielā mērā tas notiek, jo pati valsts nepilda tos normatīvos dokumentus, kas savulaik pieņemti Saeimā un Ministru kabinetā, uzsver Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības vadītājs Pēteris Krīgers.
– Aprēķināts, ka Latvijā uz katriem 100 tūkstošiem strādājošo ik gadu darbavietās mirst četri cilvēki, kas ir divas reizes sliktāks rezultāts nekā vidēji Eiropā. Kādi tam ir galvenie iemesli?
– Galvenais iemesls, protams, ir tas, ka pēdējo četru gadu laikā, kopš Latvijā ir tā dēvētā krīze, valsts ir demonstrējusi ļoti nihilistisku attieksmi pret darba drošības pasākumiem kopumā. Sākoties krīzei, ļoti uzskatāmi redzējām, ka tām struktūrām, kas atbild par darba drošību, tika samazināts finansējums, lai tās nevarētu pilnvērtīgi pildīt savus pienākumus. Un šobrīd mēs redzam tā visa rezultātus – ja jau valsts atļaujas nepildīt tos likumus, ko pati ir izstrādājusi un pieņēmusi, tam seko arī darba devēji un visbeidzot – arī darbinieki. Tādējādi izveidojas sava veida ķēde no dažādām struktūrām, kas nepilda to, ko valsts ir pateikusi darba drošības un darba aizsardzības jautājumos.
– Uzskatāt, ka galvenā problēma ir valsts likumdošanas nepilnībās, tās nepildīšanā vai darba devēju attieksmē?
– Visi likumi, kas šajā jomā ir nepieciešami, mums ir pieņemti, un tie vienkārši ir jāpilda. Valsts ar savu attieksmi gan ir pateikusi, ka tie nebūt nav svarīgākie likumi, kas būtu jāpilda. Redz, lai kādu likumu pildītu, tam ir jāparedz zināms finanšu apjoms. To vajag, lai nodrošinātu, ka ir attiecīgie speciālisti, nepieciešamais aprīkojums un tamlīdzīgi aspekti. Nauda tam nav piešķirta pat valsts uzņēmumos, struktūrās. Privātais sektors to visu redz un saprot, ka minētais jautājums valstī nav pats svarīgākais un tad jau acīmredzot arī privātie to var neievērot un pārkāpt. Tālāk jau arī ierindas darbinieks nospriež – ja jau nevienu attiecīgais jautājums nesatrauc, kāpēc man pašam kaut ko meklēt un prasīt?! Cietēja lomā rezultātā ir visa sabiedrība, jo tie cilvēki, kuri iet bojā darbavietās vai arī iegūst dažādas traumas, tautsaimniecībai faktiski ir zaudēti uz ilgāku laiku vai arī pavisam.
– Runājot par šo jautājumu ar darba devējiem, pārsvarā ir dzirdamas divu veidu atbildes. Viena no tām – nav jau uzņēmēji slikti cilvēki, kuri gribētu dzīt nāvē savus darbiniekus, bet pilnvērtīgai darba drošības prasību ievērošanai viņiem vienkārši nav naudas.
– Es domāju, ka darbinieka bēres izmaksā vairāk nekā, piemēram, ķiveres iegāde strādājošajam, lai viņš varētu pildīt savus darba pienākumus atbilstoši tiem normatīvajiem dokumentiem, kas valstī ir izstrādāti. Varam jau atteikties valstī no pilnīgi visa, tā arī pasakot – ļoti atvainojiet, bet nekā nebūs, jo naudas nav. Attiecībā uz darba drošības prasībām ir izstrādāti Ministru kabineta noteikumi, kuru izstrādē ir piedalījušās arī darba devēju organizācijas. Kam tad galu galā ir jāatbild, lai šie dokumenti tiktu arī ievēroti?! Tie cilvēki, kas šos dokumentus ir izstrādājuši, tos parakstījuši, var arī pateikt – vai noteiktās prasības ir realizējamas.
Ir arī gadījumi, kad darba devējs savus darbiniekus tik tiešām ir nodrošinājis ar visu, kas nepieciešams, bet viņi paši to neizmanto. Par to tiešām ir jāuztraucas, un ir jāstrādā, mēģinot panākt, lai cilvēki saprot – ja reiz viņiem ir ķiveres, specapģērbs, īpaši apavi, brilles, respiratori un viss pārējais – tas ir nepieciešams ne jau darba devēju, bet tieši strādājošo veselībai. Jā, mēs redzam, ka arī daļai darbinieku ir attieksme – ak, es jau visu zinu, man jau tāpat nekas slikts nevar notikt. Nereti pēc šādiem apgalvojumiem attiecīgo darbinieku nākas draudzīgi apglabāt.
– Viena no tēzēm, kas izskanējusi, – darba ņēmēji paši ir pieauguši cilvēki un tāpēc lai paši arī domā, kā uzvedas. Cik lielā mērā varat tam piekrist?
– Protams, darba ņēmēji ir pieauguši cilvēki, tomēr, piemēram, ražošanā nereti ir nepieciešams speciālais aprīkojums, un tas gan ir jānodrošina darba devējam. Nevar prasīt, lai darbinieks pats visu sagādā, ar attiecīgajām mantām ierodas darbā, strādā, bet pievienoto vērtību rada darba devējam. Normatīvajos dokumentos ir nodalīts, par ko atbild darbinieks, bet par ko – darba devējs. Cita runa ir tad, ja darba devējs savus darbiniekus ar visu nepieciešamo ir nodrošinājis, bet viņi vienalga nestrādā atbilstoši normatīviem – tas ir nepiedodami! Darba devējam šādos gadījumos darbinieks uzreiz ir jānoraida no darba jeb, kā mēdz teikt, jānoņem no trases. Nereti gan ir tā, ka darba devējs konstatē šādu darbinieka attieksmi un nospriež – nu, uz mani jau tas viss neattiecas, jo darbinieks pats šādu ceļu ir izvēlējies, un lai jau viņš dara, kā pats grib. Bet rezultātā jau šāds cilvēks iet bojā darbavietā. Un tādos gadījumos notikušais ir arī darba devēja atbildība. Nevar nodalīt gadījumus, kad darbavietā iet bojā strādājošais, jo pats vien ir bijis vainīgs, un reizes, kad vainīgs ir darba devējs. Tā ir mūsu visu līdzatbildība. Diemžēl mēs nemīlam pildīt likumus, atrodot dažādas atrunas un nedomājot ilgtermiņā. Nav jau tā, ka var atļauties apglabāt strādnieku, jo aiz uzņēmuma vārtiem stāv daudz strādātgribošo. Jāsaprot, ka konkrēto cilvēku valsts, tās tautsaimniecība ir zaudējusi uz visiem laikiem – visa nauda, kas ieguldīta gan šāda cilvēka izglītībā, gan citos procesos, ir zudusi.
– Būtiskākie iemesli nāvei darbavietā ir dažādas traumas, pārgurums, pārāk liels strādājošā vecums konkrētā darba izpildei vai kas cits?
– Šeit ir jārunā par divām kategorijām. Visvairāk cieš tie cilvēki, kuri tikko ir iegājuši darba tirgū, kuriem ir pieredzes trūkums, bet darba drošības instruktāžas bieži vien ir formālas, un cilvēks tikai parakstās, ka visu ir apguvis, bet īpaši jau neviens ar viņu “nekrāmējas”. Savukārt otra kategorija ir pieredzes bagātie darbinieki, kuri uzskata, ka viņi jau nu visu zina, ka ar viņiem nekas slikts nevar notikt, ka viņi ir paši gudrākie, labākie un izveicīgākie. Nav iespējams noteikt vienu kategorisku iemeslu tam, kāpēc notiek dažādi negadījumi – ir daudz dažādu cēloņu. Sliktākais jau bija tas, ka vienā brīdī valdības līmenī darba aizsardzība kļuva par otršķirīgu lietu. Valsts darba inspekcijas finansējums un inspektoru skaits tika samazināts, skaidri pasakot – kā gribat, tā dariet! Tagad sāk dalīt līdzekļus, bet, ņemot vērā, ka visi šie jautājumi zināmu laiku nav šķituši aktuāli, kaut ko uzlabot šajā jomā ir ļoti grūti. Šobrīd darba devēji apvainojas uz Valsts darba inspekciju, jo tās darbība ir kļuvusi aktīvāka. Daudziem nav skaidrs – ja jau reiz tik ilgi neviens neko nekontrolēja, kāpēc gan tagad tas notiek?! Vienkārši tagad šo jautājumu risināšanai ir iedalīti zināmi līdzekļi, un kontrolēšana notiek pilnā apjomā – tas ir normāli! Inspektori pilda valsts noteikto likumdošanu.
– Vai ir iespējams nosaukt nozares, kurās situācija šajā jomā ir viskritiskākā?
– Visas šīs zinātnes mums ir labi zināmas – mežizstrāde, kokapstrāde, celtniecība.
– Vai var runāt arī par to, kuros valsts reģionos situācija ir vissarežģītākā?
– Var teikt, ka tajos reģionos, kur ir aktīva uzņēmējdarbība, arī nelaimes gadījumu skaits ir visievērojamākais. Vietās, kur ir panīkums un ne viens ne ar ko vairs nenodarbojas, nelaimes gadījumi ir vienīgi tad, ja mājās, cērtot malkas pagali, cirtējs pats sev kaut ko sacērt, piemēram, pirkstu. Taču parasti tur, kur ir uzņēmējdarbība, arī negadījumu skaits ir ievērojams.
Ir arī uzņēmumi, kuros ir izstrādātas nopietnas instrukcijas darba drošības jautājumos, bet visu nosaka cilvēciskais faktors. Pārsvarā jau iegāž cilvēciskais faktors ar attieksmi – ak, vai tad nu pirmo reizi…
– Kādi galvenie soļi, jūsuprāt, būtu jāsper, lai uzlabotu situāciju?
– Visiem kopā vajadzētu saprast, ka pasākumi, kas tiek īstenoti darba drošības jomā, nav formāli. Mūsu valstī tomēr katrs cilvēks ir no svara. Uzņēmējdarbībai attīstoties, cilvēki var nopelnīt sev un savām ģimenēm, tāpēc ir jābūt pietiekami apzinīgiem, pildot to, kas normatīvajos dokumentos ir rakstīts. Galvenokārt šeit runa vistiešākajā mērā ir par attieksmes jautājumu. Nevar pateikt – neko nepildīsim, un viss…
